Numuru saraksts

Bieži esmu jums atgādinājis aizkustinošo Evaņģēlija ainu, kurā Jēzus sēž Pētera laivā, no kuras Viņš pirms brīža ir uzrunājis krastā sapulcējušos cilvēkus. Šie ļaudis, kas Viņam seko, ir iekvēlinājuši Viņa Sirdī dedzīgu vēlmi izglābt visas šīs dvēseles un Dievišķais Mācītājs vēlas tajā dalīties ar saviem mācekļiem. Pēc uzaicinājuma doties dziļāk jūrā - duc in altum! - Jēzus mudina Pēteri izmest savus tīklus zvejai. (sal. Lk 5, 4)

Tagad nepakavēsimies pie detaļām, kas saistās ar šo notikumu, lai arī no tām varētu daudz ko mācīties. Šobrīd vēlos, lai kopīgi pārdomājam apustuļu galvas — svētā Pētera reakciju uz brīnumu, kas tikko noticis viņa acu priekšā: „Aizej no manis, Kungs,“ viņš saka, „jo es esmu grēcīgs cilvēks!“ (Lk 5, 8) Tā ir patiesība, ko — par to man nav ne mazāko šaubu — mēs varētu attiecināt uz ikvienu cilvēku. Tomēr droši varu jums teikt, ka savas dzīves laikā, piedzīvojot tik daudz Dieva žēlastības darbu, kas tikuši veikti ar cilvēku rokām, jo dienas jo vairāk tiecos izsaukties pretējo: „Kungs, neaizej no manis, jo bez Tevis es nespēju paveikt neko labu!“

Tieši tādēļ tik labi saprotu šos Svētā Augustīna, Hiponas bīskapa, vārdus, kas izskan kā brīnišķīga himna brīvībai: „Dievs, kas tevi radījis bez tavas līdzdalības, neattaisno tevi bez tavas līdzdalības.“ (Sv. Augustīns, Sermo CLXIX13 (PL38, 923) Ikvienam no mums — gan tev, gan arī man — vienmēr pastāv iespēja, šī ārkārtīgi skumjā iespēja sacelties pret Dievu un Viņu noraidīt (iespējams ar mūsu izturēšanās veidu) vai arī izsaukties „Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums.“ (Lk 19, 14)

Strādāt auglīgi Dieva dēļ

Tagad pārdomāsim līdzību par cilvēku, kas „pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.“ (Mt 25, 14) Ikvienam no viņiem kunga prombūtnes laikā tiek uzticēta atšķirīga mantas daļa. Domāju, ka būtu lietderīgi pārdomāt to, kā rīkojās cilvēks, kurš bija saņēmis vienu talentu. Viņa rīcība bija tāda, kādu manā zemē cilvēki sauc par „dzeguzes parazītismu“. Viņa aprobežotais prāts domā un šaubās, bet tad izlemj — viņš „aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu.“ (Mt 25, 18)

Kādu gan darbu šis cilvēks varēs darīt turpmāk, ja viņš ir atteicies no darba instrumentiem? Izvēloties vieglāko ceļu, viņš ir rīkojies bezatbildīgi. Kad kungs atgriezīsies, viņš vienkārši atdos to, ko bija saņēmis. Sākot no šī brīža un turpmāk viņš tikai notrieks savu laiku — minūtes, stundas, dienas, mēnešus, gadus — visu dzīvi! Pārējie tikmēr ir aizņemti tirgojoties. Viņi godprātīgi rūpējas par to, lai varētu atgriezt viņiem uzticēto mantas daļu ar uzviju, jo kungam ir tiesības saņemt augļus. Viņa norādījumi ir pilnīgi skaidri: negotiaminidumvenio — „tirgojieties, kamēr es pārnākšu!“ (Lk 19, 13) Bet šis cilvēks nolemj tā nedarīt un līdz ar to visa viņa dzīve kļūst bezjēdzīga.

Patiesums un taisnīgums

Cilvēcisko tikumu praktizēšana prasa no mums pastāvīgu piepūli, jo nav viegli saglabāt godprātību, saskaroties ar situācijām, kas var likt riskēt ar mūsu labklājību un drošības sajūtu. Pievērsiet uzmanību, cik šķīsts un neaptraipīts ir patiesuma tikums. Vai tiesa, ka tas vairs nevienam nepiemīt? Vai tiešām kompromisu, lišķēšanas un lietu izskaistināšanas prakse beidzot ir uzvarējusi? Cilvēki baidās no patiesības un, lai attaisnotu savu rīcību, lieto nobružātas frāzes, apgalvojot, ka neviens vairs nerunā patiesību un nedzīvo patiesībā, ka itin visi ir spiesti izlikties un melot.

Par laimi tas tā nav. Ir daudz cilvēku — kristiešu un nekristiešu, — kas ir gatavi upurēt savu godu un labo vārdu patiesības dēļ; tie ir cilvēki, kas neielaižas kompromisos, drudžaini meklējot sev „siltāko vietu zem saules“. Viņi ir tie, kas, mīlot patiesību, prot atzīt un labot savas kļūdas. Turpretim cilvēki, kuri jau no sākta gala melo, savu uzvedību nekad nelabos, jo viņiem patiesība ir vien skaļš vārds, aiz kura noslēpt savu atkāpšanos no jebkādiem principiem.

Pēc tam, kad pazudušais dēls, kurš ir izšķiedis savu mantu izlaidīgi dzīvodams, un, kas visļaunākais — aizmirsis par savu tēvu —, atgriežas mājās, tēvs saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies.“ (Lk 15, 22-23) Tā rīkojas mūsu Dievs. Ja vien atgriežamies pie Viņa nožēlas pilni, mūsu Dievs Tēvs pārvērš mūsu nabadzību bagātībā un mūsu vājumu — spēkā. Iedomājieties tikai — ko Viņš mums sagatavos, ja Viņu neatstāsim, ja ik dienas vērsīsimies pie Viņa, runāsim ar Viņu mīlestībā un savu mīlestību apliecināsim ar darbiem; ja lūgsim Viņam it visu, kas mums nepieciešams, uzticoties Viņa visvarenajam spēkam un žēlsirdībai! Ja jau atgriežoties dēlam, kas Viņu pievīlis, Tēvs sarīko tik lepnas dzīres, tad ko gan Viņš nolēmis dāvāt mums, kas vienmēr esam centušies palikt Viņa tuvumā?

Tāpēc, lai tālu no mums ir atmiņas par pāridarījumiem, ko kādreiz esam saņēmuši, lai cik arī netaisni, rupji un asi tie nebūtu bijuši. Tas nav Dieva bērna cienīgi — turēt sagatavotu sarakstu ar visām kādreiz pārciestajām pārestībām. Mēs nedrīkstam aizmirst Kristus piemēru un iedomāties, ka kristīgā ticība ir kas tāds, ko varam mainīt pēc sirds patikas. Ticība var novājināties vai arī kļūt stiprāka, galu galā mēs to varam arī pazaudēt. Pārdabiskā dzīve palīdz mūsu ticībai nostiprināties, un jau pati doma par to, cik nožēlojami kails ir cilvēks bez Dieva, dvēselei ir biedējoša. Tādēļ mēs piedodam un esam par visu pateicīgi. Mans Dievs, kad uzlūkoju savu nabaga dzīvi, redzu, ka man nav nekāda pamata būt iedomīgam vai — vēl jo mazāk — ļauties lepnībai; vienīgais, ko tajā atrodu, ir neskaitāmi iemesli, lai dzīvotu pazemīgi un ar nožēlas pilnu sirdi. Es labi zinu, ka cilvēka cēlākais aicinājums ir — kalpošana.