Numuru saraksts

Karalis ēzelīša mugurā

Vēlreiz pievērsīsimies Evaņģēlijam un paraudzīsimies uz sevi, uzlūkojot mūsu paraugu — Jēzu Kristu. Ar mātes starpniecību Jēkabs un Jānis lūdz Jēzum vietu Viņa labajā un kreisajā pusē. Pārējie apustuļi uz viņiem sadusmojas. Kāda ir mūsu Kunga atbilde uz to visu? „Kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis, bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.“ (Mk 10, 43-45)

Kādā citā reizē, dodoties uz Kafarnaumu (iespējams, Jēzus gāja viņiem pa priekšu kā to bija darījis arī citkārt), „kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. Un Viņš apsēdies piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.“ (Mk 9, 32-36)

Vai tas, kā Jēzus rīkojas, neliek jums Viņu iemīlēt? Jēzus sniedz apustuļiem mācību un, lai viņi labāk to saprastu, Viņš tiem arī parāda uzskatāmu piemēru. Viņš pasauc bērnu — kādu no tiem mazajiem, kas droši vien tobrīd skraidelēja pa māju, — un ar mīlestību to apskauj. Cik daiļrunīga ir mūsu Kunga klusēšana! Ar to Viņš ir pateicis visu. Viņš mīl tos, kas kļūst kā mazi bērni. Pēc tam Viņš piebilst, ka atlīdzība par šo vienkāršību un gara pazemību ir iespēja apskaut Viņu un Tēvu, kas ir Debesīs.

Kad tuvojas Viņa Ciešanu laiks un Jēzus grib ļoti spilgtā veidā atklāt savu valdīšanu, Viņš triumfālā veidā iejāj Jeruzalemē. Bet to Viņš dara, sēžot ēzelīša mugurā! Rakstos bija teikts, ka Mesija būs pazemības karalis: „Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļa mātes kumeļā.“ (Mt 21, 5; Zah 9, 9)

Pēdējās Vakariņas. Kristus ir visu sagatavojis, lai atvadītos no saviem mācekļiem, bet viņi tikmēr jau kārtējo reizi ir aizņemti ar jautājumu: kurš no viņiem ir uzskatāms par lielāku? Tad Jēzus, „no mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies.“ (Jņ 13, 4-5)

Viņš atkal sludina ar savu piemēru, ar darbiem. Mācekļu klātbūtnē, kuri savas lepnības un iedomības dēļ ir aizņemti strīdos, Jēzus noliecas un ar prieku uzņemas kalpa lomu. Vēlāk, atgriežoties pie galda, Viņš tiem paskaidro: „Vai jūs zināt, ko Es jums darīju? Jūs Mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.“ (Jņ 13, 12-14) Mani dziļi aizkustina šis mūsu Kunga smalkjūtīgums. Viņš nesaka: „Ja Es tā darīju, tad cik gan daudz vairāk jums tā būtu jādara?“ Viņš nostāda sevi vienā līmenī ar mācekļiem, Viņš nevienu nepiespiež, bet augstsirdības trūkumu pārmet maigi, ar lielu mīlestību.

Tāpat kā pirmajiem divpadsmit arī mums Kungs var iečukstēt ausī, un Viņš to arī nemitīgi dara, - exemplum dedi vobis, Es jums devu priekšzīmi. (Jņ 13, 15) Es esmu kļuvis kalps, lai arī jūs ar lēnprātīgu un pazemīgu sirdi prastu kalpot visiem cilvēkiem.

Baltā svētdiena man atsauc atmiņā kādu senu dievbijīgu tradīciju, kas agrāk bija izplatīta manā dzimtajā pusē. Šajā dienā, kurā liturģija mūs aicina ilgoties pēc garīgās barības — rationabile, sine dolo lac concupiscite, alkstiet pēc garīgā piena(1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)), bija paradums apciemot slimniekus — tiem nebija noteikti jābūt ļoti smagā stāvoklī —, dodot viņiem iespēju pieņemt Vissvētāko Sakramentu un tādējādi izpildīt Baznīcas bausli, kas prasa ticīgajiem pieņemt Komūniju vismaz vienu reizi gadā Lieldienu laikā.

Dažās lielākajās pilsētās katra draudze organizēja Euharistisko procesiju. Atceros, ka manā studiju laikā itin bieži gadījās, ka uz Saragosas galvenās ielas satikās veselas trīs procesijas, kurās gāja tikai vīrieši — tūkstošiem vīru! — ar lielām degošām svecēm. Tie bija spēcīgi vīri, kas pavadīja Jēzu Vissvētākajā Altāra Sakramentā ar ticību, kas bija lielāka nekā kilogramiem smagās procesiju sveces, ko viņi nesa savās rokās.

Šonakt, vairākkārt pamostoties, kā šautru lūgšanu atkārtoju: quasi modo geniti infantes (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni…Iedomājos, ka šīsdienas Baznīcas aicinājums ir kā radīts mums visiem, kas dzīvi izjūtam to, ka esam Dieva bērni. Mums tik tiešām jābūt ļoti spēcīgiem, ļoti stipriem — ar raksturu un gara spēku, kas mums ļautu labvēlīgi ietekmēt vidi, kurā dzīvojam; un tomēr Dieva priekšā ir tik labi apzināties, ka esam mazi bērni.

Mēs esam Dieva bērni

Quasi modo geniti infantes, rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — Kā jaunpiedzimuši bērni alkstiet pēc garīgā piena. Šis pants no svētā Pētera pirmās vēstules ir brīnišķīgs, un man šķiet pilnīgi likumsakarīgi, ka liturģija turpinās ar: Exsultate Deo adiutori nostro: iubilate Deo Iacob (Ps 81, 2 (Mises ievadvārdi)) — Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam, kas ir arī mūsu Kungs un mūsu Tēvs. Taču šodien vēlētos, lai mēs — jūs un es — nepakavētos Vissvētākā Altāra Sakramenta apcerē, kas liek mūsu sirdīm izplūst nebeidzamās slavas dziesmās Jēzum, bet gan vairāk pārdomātu savu dievišķo filiāciju un to, kā pārliecība par to ietekmē visus, kas patiesi vēlas izdzīvot savu kristīgo ticību.

Atcerieties, ka mūsu Mātes, Vissvētākas Jaunavas Marijas, acīs mēs vienmēr būsim bērni, jo viņa mums paver ceļu uz Debesu valstību, kas tiek dāvāta vienīgi tiem, kas kļūst kā mazi bērniņi. (sal. Mt 19, 14) Nekad neatkāpsimies no mūsu Kundzes! Tā mēs vislabāk parādīsim mūsu Mātei cieņu un godu, kas viņai pienākas — esot viņas tuvumā, runājot ar viņu, izrādot savu mīlestību, pārdomājot savā sirdī viņas šīs zemes gaitas, un stāstot viņai par mūsu pašu cīņām, veiksmēm un neveiksmēm.

Tas palīdzēs mums no jauna atklāt mariānisko lūgšanu nozīmi, kas Baznīcā tiek skaitītas jau izsenis, tā it kā mēs tās izteiktu pirmo reizi mūžā. Kas gan cits ir „Esi sveicināta, Marija“ un „Kunga Eņģelis“, ja ne mīlestības pilni slavinājumi Jaunavas Marijas dievišķajai mātišķībai? Un, kad mēs lūdzamies Svēto Rožukroni, kas ir brīnišķīga lūgšana, kuru es vienmēr nenogurstoši iesaku skaitīt visiem kristiešiem, mēs ar sirdi un prātu pārdomājam Marijas apbrīnojamās dzīves noslēpumus, kas ir arī mūsu ticības galvenie noslēpumi.