Numuru saraksts

Lai konkretizētu kaut vai tikai lielos vilcienos dzīvesveidu, kas mūs mudina komunicēt ar Svēto Garu un kopā ar Viņu, ar Tēvu un Dēlu un nonākt tuvās attiecībās ar Paraklētu, mēs varam apstāties pie trim pamatrealitātēm: paklausības (es uzsveru), lūgšanas dzīves un vienotības ar Krustu.

Paklausība tādēļ, ka tas ir Svētais Gars, kas caur savu iedvesmu mūsu domām, vēlmēm un darbiem piešķir pārdabisku nokrāsu. Tas ir Viņš, kas mūs mudina pieņemt un dziļi integrēt Kristus mācību. Tas ir Viņš, kas mūs apgaismo, liek apzināties mūsu personisko aicinājumu un mums dod spēku īstenot visu to, ko Dievs no mums sagaida. Ja mēs būsim paklausīgi Svētajam Garam, mūsos aizvien vairāk veidosies Kristus attēls, un tādējādi mēs ar katru dienu vairāk tuvināsimies Dievam Tēvam. Jo visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni (Rom 8,14).

Ja mēs ļausim sevi vadīt šim dzīvību iesākumam, kas atrodas mūsos, kas ir Svētais Gars, mūsu garīgā vitalitāte attīstīsies un mēs ieliksim sevi Dieva mūsu Tēva rokās ar tāda bērna spontānumu un paļāvību, kurš metas sava tēva apskāvienos. Kungs ir teicis: Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet (Mt 18,3). Tas ir senais un vienmēr aktuālais iekšējās bērnības ceļš, kas nenāk ne no salkanības, ne no cilvēciskā brieduma trūkuma, bet no pārdabiskā brieduma, kas mums liek iedziļināties dievišķās mīlestības brīnumos, atzīt savu niecību un mūsu gribu pilnībā pielīdzināt Dieva gribai.

Kļūt par bērniem Dieva Mīlestībā

Uzmanīgi pārdomāsim šo aspektu, kas var mums palīdzēt izprast ļoti svarīgas lietas, jo Marijas noslēpums ļauj atklāt, ka, lai mēs tuvotos Dievam, ir jākļūst pavisam maziem. „Patiesi Es jums saku,” izsaucas Kungs, vēršoties pie saviem mācekļiem, „ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesvalstībā neieiesiet.” (Mt 18,3).

Mums jākļūst pavisam maziem - jāatsakās no iedomības, no pašpietiekamības, jāatzīst, ka vieni paši nevaram neko, jo mums ir vajadzīga Dieva, mūsu Tēva žēlastība un vara, lai mācītos staigāt un būtu neatlaidīgi ceļā. Lai Būtu mazs, vajag paļauties, kā paļaujas bērni, ticēt, kā tic bērni, lūgt, kā lūdz bērni.

Un to visu iemācamies, veidojot attiecības ar Mariju. Svētās Jaunavas godināšana nav ne salkanība, ne vīrišķības trūkums. Tas ir iekšējs mierinājums un prieks, kas piepilda dvēseli tieši tādēļ, ka šī godināšana pieprasa dziļu un pilnīgu ticību, kas mums liek iziet pašiem no sevis un visu cerību ielikt Kungā. „Tas Kungs ir mans gans,” dzied viens no psalmiem, „man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.” (Ps 22,1-4).

Tāpēc, ka Marija ir māte, viņas godināšana mums māca būt bērniem, mīlēt pa īstam, bez mēra; būt vienkāršiem, bez egoisma radītas sarežģītības, tādēļ, ka mēs domājam vien par sevi; būt priecīgiem, zinot, ka nekas nevar iznīcināt mūsu cerību. Iesākums ceļam, kas vainagojas ar neprātīgu mīlestību uz Jēzu, ir paļāvības pilna mīlestība uz Svēto Jaunavu Mariju. Tā Rožukroņa komentāru ievadā es rakstīju jau labi sen atpakaļ. Kopš tā laika esmu varējis itin bieži pārliecināties par šo vārdu patiesīgumu. Lai komentētu šo domu, es neieslīgšu lielos prātojumos, drīzāk es jūs aicinu to piedzīvot, atklāt pašiem, ar mīlestību meklējot Marijas klātbūtni, atverot viņai savas sirdis, uzticot viņai jūsu priekus un bēdas, lūdzot viņai palīdzēt iepazīt Jēzu un sekot Viņam.