Numuru saraksts

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: „Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.“ (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filiusMariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem… Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. „Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.“ (Lk 16, 10)

Garīgās cīņas nozīme

Man jūs jābrīdina par kādām lamatām, ko Sātans (viņš nekad neatpūšas!) nevilcinās izmantot, lai atņemtu mums mieru. Iespējams, kādā brīdī mūsos var iezagties šaubas un kārdinājums domāt, ka savā cīņā nemaz nevirzāmies uz priekšu, vai vēl pat ļaunāk — ka nožēlojami regresējam. Galu galā mūsos pamazām var pieņemties spēkā pārliecība, ka, lai arī kā mēs censtos laboties, viss kļūst tikai aizvien sliktāk. Varat būt droši, ka parasti šī pesimistiskā spriešana ir tikai tukšas iedomas, māņi, ko vislabāk būtu dzīt prom. Ja jūs pārņem šādas domas, tas ir tādēļ, ka jūsu dvēsele kļuvusi uzmanīgāka, sirdsapziņa jūtīgāka, mīlestība — prasīgāka, vai arī Dieva žēlastības gaisma — spožāka, tāpēc sīkākās nianses, kas sirdsapziņas pustumsā jums paslīdētu garām nepamanītas, tagad skaidri redzamas. Lai arī kāds būtu tā iemesls, mums uzmanīgi jāieklausās šajā satraukumā un nemierā, ko sevī sajūtam, jo kad Kungs sūta mums savu gaismu, parasti Viņš lūdz no mums vairāk pazemības vai dāsnuma. Atcerieties, ka Dieva apredzība mūs nemitīgi vada un nežēlo savu palīdzību, darot lielus un mazākus brīnumus, lai palīdzētu saviem bērniem tikt uz priekšu.

Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii, dies eius (Īj 7, 1) — „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?“Neviens nevar apiet šo likumu, pat ne mūžīgie ērtību meklētāji, kas pūlas to nesadzirdēt un pamet Kristus karapulka rindas, lai mestos cīņā par sava slinkuma, augstprātības un sīko ambīciju apmierināšanu, kļūstot par paša iegribu vergiem.

Ja jau cīņa un pūles ir cilvēkam dabiskas un veido daļu no viņa dzīves, centīsimies tās pielikt, veicot savus pienākumus iespējami neatlaidīgi, lūdzoties un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ar tīru nodomu un ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, kurš mūs mīl. Tā ar uzviju tiks piepildītas mūsu alkas pēc Mīlestības, un mēs virzīsimies uz priekšu savā ceļā uz svētumu, lai arī, ik vakaru, dienai beidzoties, pārliecināsimies, ka mums vēl joprojām tāls ceļš ejams.

Atjaunojiet šo savu apņemšanos ik rītu, bez vilcināšanās sakot Dievam: serviam! Es Tev kalpošu, Kungs! Atjaunojiet apņemšanos nepiekāpties kārdinājuma priekšā, neļauties slinkumam vai apātijai, bet uzsākt savus ikdienas darbus ar lielāku cerību, vairāk optimisma un pārliecības, ka arī tad, ja kādā no kaujām gadīsies zaudēt, ar vienu patiesu mīlestības aktu pietiks, lai šo neveiksmi pārvarētu.