Numuru saraksts

Ne visi var kļūt bagāti, gudri, slaveni… Taču visi – jā, „visi“ – esam aicināti būt svēti.

Lai būtu uzticīgs Dievam – tas paģēr cīnīties. Tā ir cīņa kailām rokām, vīrs pret vīru, vecais cilvēks pret Dieva cilvēku, sīkums pēc sīkuma, nepadodoties.

Es nenoliedzu, ka pārbaudījums var būt pārāk smags: tev jāiet pret kalnu, „pret straumi“.

– Kādu padomu tev došu? Atkārto: „Omnia in bonum!“ – viss, kas notiek, „viss, kas ar mani notiek,“ man nāks par labu… Tātad, tas ir īstais secinājums: pieņem to, kas tev šķiet tik smags, kā maigu realitāti.

Ar krietniem vīriešiem un sievietēm vien šodien vairs nepietiek. – Turklāt tas, kam pietiek ar to, ka viņš ir gandrīz… krietns, nekad tāds nav diezgan: ir nepieciešams būt „revolucionāram“.

Piedāvātā hedonisma, pagānisma un materiālisma nastas priekšā Kristum ir vajadzīgi antikonformisti, Mīlestības dumpinieki!

Svētums un patiesas alkas to sasniegt neietur pauzi un neiet atvaļinājumā.

Daži cilvēki savas dzīves laikā izturas tā, it kā Kungs par sevis dāvāšanu un taisnīgu izturēšanos būtu runājis tikai ar tiem, kuriem tas neko nemaksā – turklāt tādu vispār nav! – vai kuriem nav nepieciešams cīnīties. Viņi aizmirst, ka Jēzus teica visiem – Debesu valstībā jāielaužas ar varu, ar katra brīža nemitīgu svētu cīņu.

Cik daudziem ir kāre uz reformēšanu! Vai nebūtu labāk, ja mēs reformētu paši sevi, katrs no mums, lai uzticīgi pildītu to, kas tiek prasīts?

Tu rotaļājies ar kārdinājumiem, grūd sevi briesmās, spēlējies ar acīm un ar iztēli, runā… muļķības. – Un pēc tam brīnies, ka tev uzbrūk šaubas, sirdsapziņas pārmetumi, apjukums, skumjas un grūtsirdība. Tev man jāpiekrīt, ka nemaz neesi konsekvents.

Pēc sākotnējā entuziasma tu esi kļuvis svārstīgs, šaubīgs, bailīgs. – Tev rūp studijas, ģimene, finanšu jautājumi un it īpaši doma, ka tu nespēj, ka tu varbūt neesi derīgs, ka tev trūkst dzīves pieredzes.

Es tev došu līdzekli, kā pārvarēt šīs bailes, kas ir kārdinājumi, kurus vai nu iedvesis nelabais vai radījis tavs dāsnuma trūkums. „Nicini“ tos. Aizslauki no savas atmiņas šādas domas. Pirms divdesmit gadsimtiem Skolotājs to sludināja ļoti strupā veidā: „Neskaties atpakaļ!“

Mums savā dvēselē jālolo patiesas šausmas pret grēku. Atkārto ar satriektu sirdi – Kungs, kaut es Tevi vairāk neapvainotu! Tomēr nenobīsties no nabaga miesas un cilvēcisko kaislību nastas. Būtu muļķīgi un bērnišķīgi naivi, ja tu tikai tagad uzzinātu – kaut kas „tāds“ pastāv. Tavs posts nav šķērslis, bet gan pamudinājums vairāk vienoties ar Dievu, lai Viņu nemitīgi meklētu, jo Viņš mūs šķīstī.

Ja iztēle vārās ap tevi pašu, tā rada izdomātas situācijas, izgudro kaut ko tādu, kas parasti neiederas tavā ceļā, tevi muļķīgā veidā dara izklaidīgu, mazina tavu dedzību un tevi šķir no Dieva klātbūtnes. – Tukšība. Ja iztēles centrā ir citi, tu viegli vari sākt tiesāt, kaut arī tev nav tādas misijas un tu tulko otra cilvēka uzvedību ļoti sīkmanīgā un neobjektīvā veidā. – Pārsteidzīgi spriedumi. Ja iztēle planē virs tavām dāvanām vai tavu runasveidu, vai arī pār apbrīnas gaisotni, ko radi citos, tad tu vari zaudēt savu nolūku godprātību un tādējādi barot lepnību.

Parasti dot iztēlei vaļu nozīmē zaudēt laiku, turklāt, ja to nepārvalda, tā atver durvis virknei tīšu kārdinājumu.

– Nevienu dienu neatsakies no iekšējās mērdēšanās!

Neesi nu tik muļķīgi naivs, lai iedomātos, ka tev ir jācieš kārdinājumi, lai pārliecinātos, ka esi nelokāms savā ceļā. Tas būtu tāpat kā vēlēties, lai tev aptur sirdi, lai tādējādi pārliecinātos, ka vēlies dzīvot.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka daudzi pretošanos žēlastībai sauc par „rītdien“, „vēlāk“.

Vēl viens garīgā ceļa paradokss: jo mazākas izmaiņas uzvedībā dvēselei nepieciešamas, jo vairāk tā pūlas tās sasniegt un neapstājas, līdz tas noticis. Un otrādi.

Reizēm tu sev izdomā „problēmas“, jo nevēlies ķerties pie tā, kas ir tavas uzvedības saknē.

– Vienīgais, kas tev nepieciešams, ir apņēmīgi mainīt taktiku: tev ir lojāli jāpilda savi pienākumi un jābūt uzticīgam norādījumiem, ko esi saņēmis garīgajā vadībā.

Tu ar vēl jo spēcīgāku degsmi ievēroji, cik steidzami ir jākļūst svētam, un tā pārvērtās tevī par „uzmācīgu domu“; nevilcinoties tu ķēries pie ikdienas cīņas, būdams pārliecināts par to, ka ir drosmīgi jādara gals jebkādiem mietpilsonības simptomiem. Vēlāk, kad runāji ar Kungu savā lūgšanā, tu ar jo lielāku skaidrību saprati, ka cīņa ir Mīlestības sinonīms, un tu Viņam lūdzi lielāku mīlestību, nebaidoties no cīņas, kas tevi gaida, jo tu cīnīsies Viņa dēļ, ar Viņu un Viņā.

Atkal ķezā? … Esi godīgs un atzīsti, ka labāk gribi būt sava egoisma vergs nekā kalpot Dievam vai kādai dvēselei. – Neesi ietiepīgs!

Beatus vir qui suffert tentationem… – Svētīgs ir vīrs, kas pacieš kārdinājumu, jo pēc tam, kad būs ticis pārbaudīts, viņš saņems Dzīvības vainagu. Vai tevi nepilda ar prieku pārliecība, ka šis iekšējais sports ir nekad neizsmeļama miera avots?

„Nunc coepi! – Tagad sāku!“ Tas ir tādas iemīlējušās dvēseles sauciens, kura ik brīdi – gan tad, kad bijusi uzticīga, gan tad, ja tai pietrūcis dāsnuma, – atjauno savu vēlēšanos kalpot mūsu Dievam un mīlēt Viņu ar nedalītu lojalitāti.

Tev sāpēja līdz sirds dziļumiem, kad tev pateica, ka tu meklē nevis atgriešanos, bet gan futlāri savam postam… lai tādējādi ērti turpinātu vilkt sev līdzi šo skumjo nastu, kurai nu būtu alvejas garša!

Tu nesaproti, vai tevi pārņēmis fizisks vājums, vai arī kāds iekšējs nespēks, vai arī tie abi vienlaikus… Tu cīnies necīnoties un neilgojoties pēc īsta pozitīva uzlabojuma, lai spētu aplipināt dvēseles ar Kristus prieku un mieru. Vēlos tev atgādināt skaidros Svētā Gara vārdus: ar vainagu kronēts tiks vienīgi tas, kurš būs cīnījies legitime, pa īstam, par spīti visam.

Es varētu izturēties labāk, būt izlēmīgāks, izstarot vairāk entuziasma… Kāpēc tad es to nedaru? Piedod manu vaļsirdību, bet tas ir tāpēc, ka esi muļķis. Nelabais ļoti labi zina, ka vienas no sliktāk apsargātajām dvēseles durvīm ir cilvēciskās muļķības durvis – un to sauc par tukšību. Uz šīm durvīm viņš tagad no visa spēka izdara spiedienu: pseido-sentimentālas atmiņas, histēriski izdomāts melnās avs komplekss, iespaids, ka, iespējams, pietrūkst brīvības… Uz ko tu vēl gaidi, lai ņemtu vērā Skolotāja spriedumu: esiet nomodā un lūdzieties, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu.

Ar lielīgu un nedrošu izskatu tu man sacīji – vieni kāpj augšup, citi lejup, bet vēl citi, tādi kā es, guļam uz ceļa! Tava nolaidība mani apbēdināja, un es piebildu, ka tie, kas kāpj augšup, un parasti vēl spēcīgāk tie, kas kāpj lejup, sliņķus velk tauvā! Padomā, kādu apgrūtinošu neceļu esi izmeklējis! Jau svētais Hiponas bīskaps norādīja, ka nedoties uz priekšu nozīmē doties atpakaļ.

Tavā dzīvē ir divas lietas, kas nesader: galva un jūtas. Ticības izgaismots prāts ne tikai skaidri parāda tev ceļu, bet arī to, kāda ir atšķirība starp varonīgu un muļķīgu veidu, kā pa šo ceļu iet. Vēl vairāk – tā tev tiek atklāts, cik cildeni un skaisti ir uzdevumi, kurus Trīsvienība uztic mūsu rokām. Turpretī jūtas pieķeras visam, ko tu nicini, pat tajā pašā brīdī, kamēr to uzskati par nicināmu. Tā vien šķiet, ka tūkstošiem sīkumu gaida pirmo iespēju, un, tikko kā tava nabaga griba novājinās – fiziska noguruma dēļ vai tādēļ, ka esi zaudējis pārdabisku skatījumu, – šie sīkumi sāk drūzmēties un drudžaini darboties tavā iztēlē, līdz tie izveido kalnu, kas tevi nomāc un liek zaudēt dūšu: darba grūtības, vilcināšanās paklausīt, līdzekļu trūkums, omulīgās dzīves kārdinošās brīnumsvecītes, mazi un lieli riebīgi kārdinājumi, sentimentālisma uzbrukumiņi, nogurums, garīgās viduvējības rūgtā garša… Un reizēm arī bailes. Bailes, jo zini, ka Dievs vēlas, lai tu esi svēts, bet tu tāds neesi. Ļauj man ar tevi runāt, neizmeklējot vārdus. Tev ir par daudz „iemeslu“, lai padotos, un par maz drosmes, lai atbildētu žēlastībai, ko Viņš tev dāvā, jo ir tevi aicinājis būt par otru Kristu, ipse Christus! – par pašu Kristu. Tu aizmirsi par Kunga brīdinājumu apustulim: „Tev pietiek ar manu žēlastību!“ – kas ir apliecinājums: ja vien gribi, tu vari.