Numuru saraksts

Mortifikācijas sāls

Parastajam kristietim, kurš nav kāds klosterbrālis un nepamet pasauli – jo pasaule ir vieta, kur viņš satiek Kristu – svētdarīšanai nav nepieciešams habits vai zīmes, kas viņu raksturotu. Viņa raksturīgās zīmes ir iekšējas: Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņa un mortifikācijas gars. Būtībā abas zīmes ir tikai viena, jo mortifikācija nav nekas cits kā jutekļu lūgšana.

Kristīgo aicinājumu raksturo upuris, gandarīšana un izpirkšana. Mums jāgandara par saviem grēkiem. Cik reizes neesam novērsuši savu skatienu, lai neredzētu Dievu! Un arī par visu cilvēku grēkiem. Mums uzticīgi jāiet Kristus pēdās: mēs vienmēr nesam sevī nāvi, Kristus pašaizliegšanos, Viņa pazemošanu pie krusta, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā (2 Kor 4,10). Mūsu ceļu raksturo upuris, un šajā atteikšanās procesā mēs atradīsim gaudium cum pace, prieku un mieru.

Neraudzīsimies uz pasauli ar skumju pilnu skatienu. Svēto dzīves aprakstītāji, kuri vēlējās par jebkuru cenu atklāt pie Dieva kalpiem ārkārtējas īpašības – un pat kopš zīdaiņa brēkšanas laika –, varbūt negribēdami ir snieguši sliktu pakalpojumu katehēzei. Un viņi stāsta, ka daži no viņiem vēl būdami zīdaiņi neraudāja un piektdienās nezīda mātes krūti… Tu un es, esam dzimuši raudot, kā Dievs to ir iedibinājis, un mēs zīdām mātes krūti, nerūpējoties ne par Gavēņa laiku, ne Gada ceturkšņiem (Gada ceturksnis: Īss gavēņa laiks, ko pirms II Vatikāna koncila liturģiskās reformas kristieši ievēroja katra gadalaika sākumā. ).

Tagad, ar Dieva palīdzību, mēs iemācījāmies ikvienas šķietami līdzīgas dienas garumā atklāt spatium verae poenitentiae, patiesas gandarīšanas laiku, kas mums ļauj izdarīt apņemšanās aktus, lai labotu mūsu dzīvi: emendatio vitae. Tas ir ceļš, kas mūs sagatavos saņemt mūsu dvēselē Svētā Gara žēlastību un iedvesmas. Šo žēlastību, es atkārtoju, pavada gaudium cum pace, prieks, miers un neatlaidība ceļā (Gaudium cum pace, emendationem vitae, spatium verae poenitentiae, gratiam et consolationem Sancti Spiritus, perseverantiam in bonis operibus, tribuat nobis omnipotens et misericors Dominus. Amen (Romas breviārs, sagatavošanās lūgšana Svētajai Misei)).

Mortifikācija ir mūsu dzīves sāls. Un labākā mortifikācija ir tā, kas, balstoties uz mazām detaļām, visu cauru dienu ķeras klāt miesas iekārei, acu iekārei un augstprātībai. Mortifikācijas, kas nedara pāri citiem, bet kas mūs padara smalkjūtīgākus, izprotošākus un atvērtākus uz citiem. Tu nebūsi „mortificēts”, ja esi viegli aizvainojams, ja ieklausies tikai savā egoismā, ja sevi uzspied citiem, ja nespēj atteikties no nevajadzīgā un dažkārt pat no vajadzīgā, ja tu es apbēdināts par to, ka lietas nerisinās, kā tu biji paredzējis. Un pretēji, tu esi „mortificēts”, ja tu vari būt viss visiem, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Nemitīga cīņa

Kristieša cīņa ir nemitīga, jo iekšējā dzīve pieprasa pastāvīgi atsākt no jauna un no jauna, tādējādi izvairoties no iedomības iedvestas idejas, ka esam kļuvuši perfekti. Šajā ceļā grūtības ir neizbēgamas; ja nesastaptu šķēršļus, mēs nebūtu radības ar miesu un asinīm. Mūsos vienmēr būs kaislības, kas vilks uz leju, un mums vienmēr būs jāizsargājas no šīm vairāk vai mazāk nerimstošajām un samaitātajām vēlmēm.

Mums nav jābrīnās, savā miesā un dvēselē sajūtot augstprātības, juteklības, skaudības, vēlmes pakļaut citus un slinkuma dzeloni. Tas ir visai sens ļaunums, pastāvīgi apstiprināts ar mūsu pašu pieredzi. Tas ir sākumpunkts un dabiskais ietvars mūsu uzvaras skrējienam uz Tēva mājām un mūsu iekšējai cīņai. Tādēļ svētais Pāvils mums māca: Tātad es neskrienu uz kaut ko nenoteiktu, tā es necīnos, it kā gaisu sizdams. Bet es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot, lai kādreiz, citiem sludinot, pats netiktu atmests (1 Kor 9,26-27).

Lai iesāktu un turpinātu šo cīņu, kristietim nav jāgaida ārējas zīmes vai jāizjūt labvēlīgs iekšējs noskaņojums. Iekšējā dzīve nav sajūtu, bet dievišķās žēlastības, gribas un mīlestības lieta. Vienā vārdā sakot – mīlestības lieta. Visi mācekļi spēja sekot Jēzum Viņa triumfa dienā Jeruzalemē, bet Krusta negoda stundā gandrīz visi Viņu bija pametuši.

Lai patiesi mīlētu ir jābūt stipram, uzticīgam, ar sirdi, kas cieši nostiprinājusies ticībā, cerībā un mīlestībā. Tikai tukša vieglprātība kaprīzi maina savu mīlestības objektu, kas cita starpā nav vis mīlestība, bet egoistiska sevis apmierināšana. Kas saka mīlestība, saka pastāvīgums, godīgums – spēja sevi dāvāt, sevi upurēt, atteikties no sevis. Un šajā pašatdevē –upurī un spējā atteikties, atrodam ciešanas un pretrunas, bet arī laimi un prieku. Prieku, ko neviens un nekas nespēs mums atņemt.

Šajā mīlestības turnīrā mums nav jāskumst par kritieniem, pat ļoti nopietniem, ja vien mēs izlīgšanas sakramentā ar nožēlu un vēlmi laboties ejam pie Dieva. Kristietis nav maniaks, kurš kolekcionē nevainojamu darbu atskaites. Mūsu Kungs Jēzus Kristus Jāņa nevainības un uzticības tik ļoti aizkustināts to pašu izjūt arī Pētera nožēlas priekšā pēc viņa kritiena. Jēzus saprot mūsu vājumu un kā pa nogāzi velk mūs pie sevis, vēloties mūsu neatlaidību centienos, lai dienu pēc dienas pamazām mēs virzītos uz augšu. Viņš mūs meklē, kā, dodoties satikt, meklēja divus Emausas mācekļus; kā Viņš meklēja Tomu, lai tas redzētu un pieskartos savām rokām Viņa roku un sāna atvērtajām brūcēm. Tieši tādēļ, ka Viņš pazīst mūsu vājumu, Jēzus dzīvo pastāvīgā cerībā, ka mēs pievērsīsimies Viņam.

Iekšējā cīņa

Svētais Pāvils mums saka: kā labs Jēzus Kristus kareivis, uzņemies savu ciešanu daļu (2 Tim 2,3). Kristieša dzīve ir kalpošana, tas ir karš: brīnišķīgs miermīlīgs karš, kam nav nekāda sakara ar agresīviem, šķelšanās un bieži naida iedvesmotiem cilvēku kariem. Toties Dieva bērnu karš pret savu pašu egoismu balstās vienotībā un mīlestībā. Jo mēs gan miesā dzīvojam, bet nekarojam miesīgi. Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet tie kalpo Dievam; tas ir spēks, kas sagrauj cietokšņus. Mēs nogāžam pārgudrību, katru augstprātību, kas paceļas pret Dieva atzīšanu, un ņemam gūstā visus prātus, lai tie kalpotu Kristum (2 Kor 10,3-5). Tās ir nepārtrauktas sadursmes ar lepnumu, ar uzpūtību, kas mūs pievērš ļaunam, ar pašpietiekamību spriedumos.

Šajā Palmu svētdienā mūsu Kungs uzsāk izšķirošo nedēļu mūsu pestīšanai. Atstāsim tātad pie malas virspusējus prātuļojumus un iesim pie būtiskākā, pie tā, kas ir patiesi svarīgs. Redziet, mūsu centienu mērķis ir nokļūt debesīs. Pretējā gadījumā mēs veltīgi pūlamies. Lai nonāktu debesīs, obligāti ir jābūt uzticīgam Kristus mācībai. Lai paliktu uzticīgs, ir jāturpina ar paļāvību un neatlaidību cīnīties ar šķēršļiem, kas paceļas starp mums un mūžīgo svētlaimi.

Es labi zinu, ka tiklīdz mēs ierunājamies par cīņu, tā domājam par savu vājumu un jau paredzam kritienus un kļūdas. Bet Dievs to ir ņēmis vērā. Ejot neizbēgami paceļas putekļi. Mēs esam radītas būtnes - tātad trūkumu pilnas. Es pat teiktu, ka tiem ir jābūt - tie ir ēnu puses, kas kontrasta dēļ mūsu dvēselē liek izcelties Dieva žēlastībai un vēlmei atbildēt dievišķajai laipnībai. Un šis mijkrēslis mūs padara par cilvēcīgiem, pazemīgiem, saprotošiem un devīgiem.

Nekļūdīsimies. Ja mūsu dzīvē ir spars un panākumi, tajā ir arī jārēķinās ar kritieniem un sakāvēm. Kristiešu, ieskaitot arī tos, ko godinām uz altāra, svētceļojumā virs zemes tas tā vienmēr ir bijis. Vai atminieties Pēteri, Augustīnu, Francisku? Man nekad nav patikušas tās svēto biogrāfijas, kur vai nu aiz naivuma, bet arī doktrīnas trūkuma dēļ mums apdzied viņu varoņdarbus, it kā viņi būtu nostiprināti žēlastības stāvoklī jau kopš mātes klēpja. Nē, īstās kristīgo varoņu biogrāfijas līdzinās mūsu dzīvēm: viņi cīnījās, viņi uzvarēja, tad – cīnījās un zaudēja. Un tad, nožēlas pilni atkal devās kaujā.

Nav jābrīnās, ja itin bieži tiekam sakauti: parasti, ja ne vienmēr, tas būs nesvarīgās lietās, kas mūs sakaitina tā, it kā tām būtu liela nozīme. Ja ir Dieva mīlestība, ja ir pazemība, ja mūsu cīņā ir neatlaidība un noturīgums, tad šīm neveiksmēm nebūs lielas nozīmes. Jo pēcāk nāks uzvara, kas Dieva acīs būs kā gods. Ja rīkojamies ar taisnu nodomu, vēloties piepildīt Dieva gribu un vienmēr ņemot vērā kā Viņa žēlastību, tā arī mūsu niecību, tad neveiksmju nebūs.

Bet mums uzglūn kāds ļoti spēcīgs ienaidnieks, kurš pretojas mūsu vēlmei pilnībā izdzīvot Kristus mācību. Tā ir iedomība, kas pieaug, kad aiz neveiksmēm un sakāvēm necenšamies atklāt Kunga labvēlīgo un žēlsirdīgo roku. Tad dvēseli piepilda mijkrēslis, skumja tumsa, un tā domā, ka ir pazudusi. Mūsu iztēle rada nepastāvošus šķēršļus, kas izzustu tiklīdz mēs uz tiem paraudzītos kaut ar nelielu pazemību. Pakļaujoties šai iedomībai un iztēlei, dvēsele dažreiz tiek ievesta mokpilnās ciešanās; tomēr Kristus tur nav, jo tur, kur ir Kungs, valda miers un prieks, pat ja dvēsele ir it kā nobrāzta un tumsas apņemta.

Vēl kāds cits mūsu svētdarīšanas divkosīgs ienaidnieks ir uzskats, ka šī iekšējā cīņa jāizcīna pret ārkārtējiem apstākļiem, pret uguni spļaujošiem pūķiem. Tas ir cits veids, kā izpaužas lepnība. Mēs gan vēlamies cīņu, bet svinīgu: trompetes skaņu un karogu vicināšanas pavadītu.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka klints lielākais ienaidnieks nav ne kaplis, ne cirvis, nedz arī kāda cita, vienalga cik spēcīga, darbarīka sitiens, bet gan ūdens strūkliņa, kas lāsi pēc lāses iekļūst klints spraugās, līdz sagrauj tās struktūru. Kristieša lielākās briesmas ir nolaidība cīņā ar šīm sīkajām sadursmēm, kas maz pamazām saēd dvēseli, to atstājot ļenganu, trauslu, vienaldzīgu un nejūtīgu pret dievišķajiem aicinājumiem.

Ieklausīsimies Kungā: kas uzticīgs vismazākās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākās lietās, tas arī netaisns lielās (Lk 16,10). Tas ir tā, it kā viņš mums atgādinātu: katru brīdi cīnies šajos, tavās acīs varbūt nesvarīgajos sīkumos, bet kas manās acīs ir lieli; precīzi izpildi savus pienākumus; pat ja tu ciet, smaidi tam, kam nepieciešams tavs smaids; bez nožēlas velti vajadzīgo laiku lūgšanai; steidzies palīgā tam, kurš tevi meklē; esi taisnīgs, pārspējot taisnību ar mīlestības žēlastību.

Savā iekšienē mēs izjutīsim šos un daudzus citus pamudinājumus. Šis klusais ieteikums liek mums turpināt vingrināšanos šajā pārdabiskajā sportā – cīņā pašiem pret sevi. Lai Dieva gaisma mūs apgaismo, lai mēs saredzētu šos brīdinājumus. Lai Viņš mums palīdz cīnīties, lai Viņš ir klātesošs uzvarā, lai Viņš nepamet mūs kritiena brīdī, tad mēs vienmēr varēsim piecelties un turpināt cīņu.

Mēs nevaram apstāties. Kungs mums prasa aizvien ātrāku, aizvien dziļāku, aizvien plašāku cīņu. Mēs esam spiesti pārspēt sevi, jo šajās sacensībās mūsu vienīgais mērķis ir iekļūšana debesu godībā. Un ja mēs tur nenonāksim, tad esam veltīgi cīnījušies.