Numuru saraksts

Kad mūsu kopīgo sarunu laikā ar Kungu, mūsu Dievu, vēršos pie jums, es vienkārši turpinu savu personīgo lūgšanu, tagad tikai izsakot to skaļi. Man patīk to bieži atgādināt. Arī jūs no savas puses vienmēr centieties savās dvēselēs uzturēt lūgšanu, pat tādos brīžos kā šodien, kad aplūkojam tēmu, kas pirmajā brīdī var nešķist mīlestības pilnu dialogu, kādai vajadzētu būt mūsu sarunai ar Dievu, raisoša. Es saku „pirmajā brīdī“, jo pilnīgi viss, kas ar mums notiek, viss, kas notiek mums līdzās, var un tam vajadzētu kļūt par mūsu lūgšanas tēmu.

Gribu ar jums runāt par laiku, kas paiet tik ātri. Neatkārtošu jums labi zināmo frāzi par to, ka ar katru nodzīvoto gadu mums paliek viens gads mazāk… Tāpat arī neiesaku jums iet un vaicāt citiem, ko viņi domā par laika ritējumu. Tā rīkojoties, jums, iespējams, nāktos uzklausīt apmēram šādu atbildi: „Ak, jaunība, dievišķais dārgums, kas paiet un nekad vairs neatgriežas…“; lai gan nav izslēgts, ka jūs varbūt saņemtu arī kādu citu — dziļāku un pārdabiskāku izpratni apliecinošu atbildi.

Mans mērķis nav nostalģiski noraudzīties uz cilvēka dzīves īsumu. Šīs zemes dzīves gaistošajam acumirklīgumam mums, kristiešiem, drīzāk jākalpo par pamudinājumu labāk izmantot savu laiku. Tam nekad nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai bītos no mūsu Kunga, un vēl mazāk, lai lūkotos uz nāvi kā uz postošām un galīgām beigām. Tas ir izteikts neskaitāmos veidos — daži no tiem ir poētiskāki nekā citi, — ka, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, katrs aizejošais gads ir solis tuvāk Debesīm, mūsu patiesajām mājām.

Kad domāju par laiku, cik gan labi saprotu svētā Pāvila izsaucienu, kad viņš raksta korintiešiem, tempus breve est — laiks ir īss. (1 Kor 7, 29) Cik gan patiešām īsa ir mūsu dzīve, ko pavadām šeit uz zemes! Īstam kristietim šie vārdi atbalsojas dziļi sirdī kā pārmetums viņa augstsirdības trūkumam un kā pastāvīgs aicinājums būt uzticīgam. Mūsu laiks — lai mīlētu, lai dāvātu, lai gandarītu — patiešām ir īss. Tāpēc būtu ļoti nepareizi to izšķērdēt vai arī bezatbildīgi atteikties no šī dārguma, izmetot to mēslainē. Mēs nedrīkstam izniekot šo pasaules vēstures posmu, ko Dievs ir uzticējis ikvienam no mums.

Svētā Mateja evaņģēlija divdesmit piektajā nodaļā lasām: „Tad debesvalstība būs pielīdzināma desmit jaunavām, kas, paņēmušas savas lampiņas, izgāja pretim līgavainim un līgavai. Bet piecas no tām bija vieglprātīgas un piecas gudras.“ (Mt 25, 1-2) Tālāk evaņģēlists stāsta, ka gudrās jaunavas bija savu laiku izmantojušas labi. Viņas tālredzīgi bija aizgājušas iegādāties nepieciešamo eļļas daudzumu un bija gatavas, kad viņām tika teikts: „Lūk, līgavainis nāk, izejiet viņam pretim!“ (Mt 25, 6) Tās aizdedzināja savas lampas un priecīgi izgāja Viņu satikt.

Pienāks diena, kas mums būs pēdējā, bet mēs no tās nebaidāmies. Pilnībā uzticoties Dieva žēlastībai, no šī brīža un turpmāk mēs esam gatavi būt augstsirdīgi un drosmīgi, un ar mīlestību rūpēties par mazajām lietām. Gatavi ar spoži aizdegtām lampām iet un satikt mūsu Kungu, jo Debesīs mūs sagaida vislielākie svētki. „Dārgie mīļotie brāļi, tie esam mēs, kas esam aicināti piedalīties Vārda kāzu svinībās; mēs, kuriem jau ir ticība Baznīcai, kas sātināmies ar Svētajiem Rakstiem un priecājamies, jo Baznīca ir vienota ar Dievu. Tagad es jūs lūdzu: pavaicājiet sev, vai jūs esat ieradušies kāzās ģērbti kāzu drānās? „Izmeklējiet rūpīgi jūsu domas.““ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 38, 11 (PL 76, 1289) Varat būt droši, to es saku jums un arī sev pašam, — mūsu kāzu drānas būs austas no mūsu mīlestības uz Dievu; no tās mīlestības, ar ko būsim mācējuši darīt pat vismazākās lietas. Jo tie, kuri ir iemīlējušies, pievērš uzmanību vismazākajiem sīkumiem, darot pat šķietami maznozīmīgas lietas.

Tagad, kad tikko aizsākusies Klusā nedēļa un tik tuvu ir brīdis, kad atcerēsimies to, kā Kalvārijā norisinājās visas cilvēces atpestīšanas darbs, manuprāt, ir īpaši piemērots laiks, lai tu un es pārdomātu to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs atpestīja, un lai kontemplētu Viņa patiesi neizsakāmo mīlestību uz mums — šīm nabaga radībām, kas esam veidoti no zemes pīšļiem.

„Piemini, ka tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.“ (Pelnu kaisīšanas rits (sal. Rad 3, 19)) Tā mūsu Māte Baznīca mūs pamācīja Gavēņa laika sākumā, lai mēs nekad neaizmirstu, cik niecīgi esam, un to, ka pienāks diena, kad mūsu miesa, kas tagad ir dzīvības pārpilna, pazudīs kā putekļu mākonis zem mūsu kājām, ejot pa lauku ceļu, un izgaisīs kā migla, ko izklīdina saules stari. (sal. Gudr 2, 3)

Kristus piemērs

Bet pēc šī skaudrā atgādinājuma par mūsu katra personīgo niecīgumu, vēlos jums parādīt kādu citu lielisku patiesību: Dieva varenību, kurš mūs uztur un piepilda ar savu dievišķību. Ieklausieties Apustuļa vārdos: „Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti.“ (2 Kor 8, 9) Ja mierīgi palūkosieties uz mūsu Kunga piemēru, uzreiz redzēsiet, ka tas mums dod vielu pārdomām visai dzīvei un pamudinājumu patiesi apņemties būt dāsnākiem, konkretizējot šo apņemšanos ar reāliem darbiem. Jo neaizmirstiet, ka mērķis, kas mums ikkatram jāsasniedz, ir šis: identificēties ar Jēzu Kristu, kurš — kā tikko dzirdējāt — kļuva nabags tevis un manis dēļ un cieta, atstādams mums priekšzīmi, lai mēs sekotu Viņa pēdās. (sal. 1 Pēt 2, 21)