Numuru saraksts

Man tiešām žēl, kad pārliecinos par to, kā daži saprot žēlastības dāvanas: pāris riekšavu sīknaudas vai kaut ko no vecām drēbēm. Tā vien šķiet, ka viņi nav lasījuši Evaņģēliju. Neaizbildinieties, palīdziet cilvēkiem izglītoties pietiekamā ticībā un spēkā, lai viņi dāsni atraisītos no tā, kas dzīvē nepieciešams.

– Kūtrajiem paskaidrojiet, ka, arī no zemes dzīves viedokļa raugoties, nav ne prātīgi, ne eleganti gaidīt beigas, kad viņi tāpat neko nevarēs paņemt sev līdzi.

Patiess kristietis vienmēr ir gatavs stāties Dieva priekšā. Jo, ja vien viņš cīnās par to, lai dzīvotu kā Kristus cilvēks, viņš ik brīdi ir gatavs pildīt savu pienākumu.

Mierīgu nāves priekšā! – Tādu es vēlos tevi redzēt. – Nevis ar stoisko pagānu mieru, bet gan ar Dieva bērna dedzību, jo viņš zina, ka dzīve pārvēršas, nevis izdziest. – Mirt? … Tas nozīmē dzīvot!

Viņš bija jurisprudences un filozofijas doktors, viņš gatavojās ieņemt amatu katedrā Madrides Universitātē. Divas spožas studiju programmas, kas pabeigtas ar izcilību. Saņēmu no viņa ziņu: viņš bija slims un vēlējās, lai viņu apmeklēju. Es ierados pansijā, kur šis cilvēks dzīvoja. – „Tēvs, es mirstu,“ bija viņa sveiciens. Ar mīlestību viņu iedrošināju. Viņš vēlējās veikt vispārīgo grēksūdzi. Un tajā naktī nomira.

Kāds arhitekts un kāds ārsts man palīdzēja viņu apmazgāt. – Un, redzot šo jauno miesu, kas ātri vien sāks trūdēt… mēs visi trīs bijām vienisprātis, ka divas studiju programmas universitātē nav neko vērtas, salīdzinot ar to galīgo laba kristieša studiju programmu, kuru viņš bija tikko pabeidzis.

Visu var atrisināt, izņemot nāvi… Un nāve atrisina visu.

Nāve nepielūdzami pienāk. Cik liela tukšība tāpēc ir koncentrēšanās uz šīszemes dzīves eksistenci! Paskaties, kā tā sāp tik daudzām un daudziem! Vieniem tāpēc, ka dzīve beidzas, ir sāpīgi to atstāt, otrus dzīve garlaiko ar to, ka nebeidzas… Nekādā gadījumā nedrīkstam attaisnot kļūdaino ideju, ka mūsu ceļojums virs šīs zemes pats par sevi ir mērķis. Ir jāiziet no šīs loģikas un jānoenkurojas citā – mūžīgajā. Nepieciešamas totālas izmaiņas, jāiztukšo sevi no sevis, no egocentrisma un saviem uzskatiem, kas ir novecojuši, lai atdzimtu Kristū, kas ir mūžīgs.

Kad domā par nāvi, nebaidies, par spīti taviem grēkiem… Jo Viņš jau zina, ka tu Viņu mīli… un no kāda materiāla esi veidots.

– Ja tu Viņu meklēsi, Viņš tevi uzņems kā pazudušo dēlu. Taču tev Viņš ir jāmeklē!

Non habemus hic manentem civitatem – še mums nav paliekamas mājvietas. – Un, lai mēs to neaizmirstu, reizēm šī patiesība parādās visā savā skarbumā nāves stundā: nesaprašana, vajāšana, nicinājums… – Un vienmēr vientulība, jo, kaut arī mūs ieskauj mīlestība, katrs cilvēks nomirst viens pats.

– Atraisīsim reiz visus trošu galus! Nemitīgi gatavosimies šai pārejai, kas mūs aizvedīs Vissvētākās Trīsvienības mūžīgajā klātbūtnē.

Tu sevi mierināji ar domu, ka dzīvot nozīmē tērēt sevi un ka dzīvi nepieciešams sadedzināt, kalpojot Dievam. – Tādējādi, pilnīgi iztērējoties Viņa dēļ, nāve pienāks kā atbrīvošana, nesot sev līdzi piederību Dzīvībai.

Kāds draugs priesteris strādāja, domājot par Dievu, un, pieķēries Dieva tēvišķajai rokai, viņš arī citiem palīdzēja pieņemt šīs galvenās idejas. Tāpēc viņš sev varēja sacīt: „Kad nomirsi, viss joprojām būs labi, jo par visu turpinās rūpēties Viņš.“

Netaisi no nāves traģēdiju! Jo tā tāda nav. Tikai bērniem, kas savus vecākus nemīl, tikšanās ar tiem var nesagādāt nekādu prieku.

Viss, kas rodams šeit, virs zemes, ir tikai sauja pīšļu. Padomā par miljoniem „nozīmīgu“ un „nesen dzīvojušu“ cilvēku, kuri nomira un par kuriem neviens neatceras.