Numuru saraksts

Atgādināt kristietim, ka viņa dzīvei vienīgā jēga ir paklausīt Dieva gribai, nenozīmē nošķirt viņu no citiem cilvēkiem. Bet pretēji, daudzos gadījumos no Kunga saņemtais bauslis ir mīlēt citam citu kā Viņš mūs ir mīlējis (sal. Jņ 13,34-35), dzīvojot pie citiem un kā citi, nododoties kalpošanai Kungam pasaulē, lai visas dvēseles labāk iepazīstinātu ar Dieva mīlestību, lai viņām pateiktu, ka pavērās zemes dievišķie ceļi.

Kungam nepietika mums tikai pateikt, ka Viņš mūs mīl: Viņš to ir parādījis savos darbos. Neaizmirsīsim, ka Jēzus iemiesojās, lai mūs mācītu, lai mēs iemācītos dzīvot Dieva bērnu dzīvi. Atminieties šo evaņģēlista svētā Lūkasa preambulu Apustuļu darbos: primum quidem sermonem feci de omnibus, O Theophile, quae coepit Iesus facere et docere (Apd 1,1): es tev runāju par visu ievērojamo, ko Jēzus ir darījis un mācījis. Viņš ir nācis, lai mācītu, bet darbojoties. Viņš ir nācis mācīt ar savu paraugu, būdams Mācītājs un piemērs ar savu uzvedību.

Tagad Bērna Jēzus priekšā mēs varam turpināt savas personīgās sirdsapziņas izmeklēšanu: vai mēs esam nolēmuši rīkoties tā, lai mūsu dzīve cilvēkiem, mūsu brāļiem un mums līdzīgajiem, būtu piemērs un mācība? Vai mēs esam nolēmuši būt par otru Kristu? Nepietiek to pateikt tikai ar vārdiem. Tu – es to vaicāju ikvienam no jums un es to vaicāju pats sev – tu, kurš kā kristietis esi aicināts kļūt par otru Kristu, vai esi pelnījis, ka par tevi saka arī – tu esi nācis facere et docere, darīt lietas kā Dieva bērns, uzmanīgs pret sava Tēva gribu, lai tādējādi spētu mudināt visas dvēseles piedalīties visā tajā, kas pestīšanā ir labs, cēls, dievišķs un cilvēcisks. Vai tu savā ikdienas dzīvē pasaulē jau dzīvo Kristus dzīvi?

Īstenot Dieva darbus nav skaista vārdu spēle, bet aicinājums aiz Mīlestības atdot visus savus spēkus. Ir jānomirst pašam sev, lai atdzimtu jaunai dzīvei. Jo tieši tā Jēzus paklausīja līdz nāvei uz Krusta, mortem autem crucis. Propter quod et Deus exaltavit illum (Fil 2,8-9). Un tādēļ Dievs Viņu paaugstināja. Ja mēs paklausām Dieva gribai, arī Krusts būs Augšāmcelšanās, paaugstināšana. Mūsos piepildīsies katrs Kristus dzīves posms: citi varēs apliecināt, ka esam dzīvojuši, cenšoties būt labi Dieva bērni, ka mēs pavadījām laiku virs zemes, darot labu, neskatoties uz mūsu vājumu un personīgajām kļūdām, lai cik daudz to būtu.

Un kad nāks nāve, kas nepielūdzami nāks, mēs to sagaidīsim ar prieku, kā esmu redzējis tik daudzus svētus cilvēkus to gaidām viņu ikdienas dzīvē. Ar prieku, jo ja mēs esam atdarinājuši Kristu, darot labu – paklausot un nesot krustu, neskatoties uz mūsu nepilnībām, mēs augšāmcelsimies kā Kristus: surrexit Dominus vere (Lk 24,34).!, kurš patiešām ir augšāmcēlies.

Jēzus, kurš kļuva par bērnu, meditējiet to, uzvarēja nāvi. Ar savu pašpazemināšanos, ar savu vienkāršību, ar savu paklausību: ar radību ikdienas un parastās dzīves svētdarīšanu, Dieva Dēls ir kļuvis par uzvarētāju.

Lūk, kāds bija Jēzus Kristus triumfs. Šādā veidā Viņš mūs pacēla savā, Dieva bērnu līmenī, nokāpjot mūsu, cilvēku bērnu līmenī.

Neapstājoties pie ārējām formām vai šabloniskiem izteicieniem, mums būtu labi iedziļināties tajā, ko atklāj Kristus nāve. Mums patiešām jāiekļūst notikumos, ko šajās dienās no jauna izdzīvosim: Kristus sāpes, Viņa Mātes asaras, mācekļu bēgšana, svēto sieviešu drosme, Jāzepa un Nikodēma uzdrīkstēšanās, Pilātam pieprasot Kunga miesas.

Īsumā, tuvosimies mirušajam Jēzum, šim Krustam, kas rēgojas virs Golgātas. Bet tuvosimies vaļsirdīgi, cenšoties atrast to iekšējo sakopojumu, kas ir kristīgā brieduma zīme. Ciešanu dievišķie un cilvēciskie notikumi tādējādi ietieksies mūsu dvēselē kā Dieva domāts vārds mums, kas atklāj mūsu sirds noslēpumus un to, ko Viņš sagaida no mūsu dzīves.

Pirms daudziem gadiem es redzēju gleznu, kas dziļi iespiedusies manā atmiņā. Tur bija attēlots Kristus krusts ar trīs eņģeļiem ap to. Viens rūgti raudāja, otram rokā bija nagla, it kā lai pārliecinātu sevi, ka tas viss patiesi ir bijis, un trešais – nodevies lūgšanai. Tas ir katram no mums aizvien aktuāls uzdevums: raudāt, ticēt un lūgties.

Krusta priekšā izjutīsim nožēlu par mūsu grēkiem, par cilvēces grēkiem – tie veda Kristu uz nāvi. Parādīsim mūsu ticību, lai iekļūtu šajā izcilajā patiesībā, kas pārspēj visu saprātu un lai mēs spētu sajūsmināties Dieva mīlestības priekšā. Lūgsim, lai Kristus dzīve un nāve kļūtu par mūsu dzīves un pašatdeves paraugu un dzinuli. Tikai tad mēs varēsim saukties par uzvarētājiem, jo augšāmcēlies Kristus mūsos uzvarēs, nāve pārtaps dzīvībā.

Pabeigsim šo lūgšanas brīdi. Savas dvēseles dziļumos izbaudot Dieva bezgalīgo labestību, atminieties, ka Kristus caur konsekrācijas vārdiem būs reāli klātesošs Hostijā ar savu Miesu, ar savām Asinīm, ar savu Dvēseli un savu Dievišķību. Pielūdziet Viņu ar cieņu un godbijību; Viņa klātbūtnē atjaunojiet savas mīlestības patiesu atdevi; bez bailēm sakiet Viņam, ka jūs Viņu mīlat; pateicieties Viņam par šo maiguma pilno ikdienas žēlastības pierādījumu un veiciniet savu vēlmi ar paļāvību saņemt Komūniju. Es palieku apbrīnā šī Mīlestības noslēpuma priekšā: Kungs meklē manu nabaga sirdi, lai to pārvērstu par savu troni, lai, ja es nešķiršos no Viņa, arī Viņš mani neatstātu.

Kristus klātbūtnes mierināti, Viņa Miesas pabaroti, mēs visas šīszemes dzīves garumā paliksim uzticīgi un vēlāk, debesīs, līdzās Jēzum un Viņa Mātei mūs patiešām sauks par uzvarētājiem. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis? Bet pateicība Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (1 Kor 15,55 un 57).

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.