Numuru saraksts

Tu varētu man teikt — kāpēc gan man vajadzētu tā nopūlēties? Tas neesmu es, kas tev atbild, bet gan svētais Pāvils: „jo Kristus mīlestības mūs skubina. “(2 Kor 5, 14) Ar visu dzīvi ir par maz, lai tava mīlestība sasniegtu tos plašumus, uz kādiem tā ir aicināta. No pašiem Opus Dei pirmsākumiem nenogurstoši esmu atkārtojis mūsu Kunga saucienu, cerot, ka augstsirdīgas dvēseles, kas būs gatavas to īstenot dzīvē, mani sadzirdēs: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 34-35) Tieši tajā cilvēki atpazīs, ka esam kristieši, jo mīlestība būs pamatā visam, ko darām.

Viņš, būdams šķīstības pilnība, neapgalvo, ka Viņa mācekļus varēs pazīt viņu šķīstās dzīves dēļ. Viņš, dzīvodams tādā pieticībā, ka Viņam nebija pat akmens, kur galvu nolikt (sal. Mt 8, 20), un pavadīdams tik daudzas dienas lūgšanās un gavēnī (sal. Mt 4, 1-11), nesaka saviem apustuļiem: jūs atpazīs kā Manis izvēlētos pēc tā, ka nebūsiet dzērāji un izēdāji.

Kristus dzīves šķīstība visos laikos ir bijusi un būs pļauka sejā sabiedrībai, kas tāpat kā toreiz arī tagad bieži vien ir tik ļoti degradējusies. Viņa mērenība — otrs pletnes cirtiens, kas skāra tos, kuru dzīve bija vienas vienīgas dzīres, ko pārtrauca vien pašu izraisīta vemšana, lai pēc tam atkal no jauna varētu atgriezties pie maltītes, tādējādi burtiski piepildot Saula pravietiskos vārdus: „viņu dievs ir vēders.“ (Flp 3, 19)

Ieklausīsimies no jauna svētā Pāvila balsī: „Tāpēc, mani mīļie brāļi, esiet pastāvīgi un nesatricināmi, vienmēr centīgi Kunga darbā, zinādami, ka jūsu darbs nav veltīgs Kungā!“ (1Kor 15, 58) Vai redzat? Kad veicam savu darbu ar mērķi to svētdarīt, „spēlē iesaistās“ vesela virkne tikumu: stiprums — lai par spīti grūtībām, kas jebkurā darbā agri vai vēlu rodas, mēs turpinātu strādāt un neļautos, ka mūs pārņem nemiers; mērenība — lai ar pilnu atdevi nodotos darbam un pārvarētu egoismu un tieksmi pēc komforta; taisnīgums — lai izpildītu savus pienākumus pret Dievu, sabiedrību, ģimeni un darbabiedriem; apdomība — lai jebkuros apstākļos izdarītu pareizo izvēli un tad bez vilcināšanās to īstenotu… Un tas viss, es uzstāju, tikai Mīlestības dēļ, ar dzīvu un tūlītēju atbildības sajūtu par mūsu darba augļiem un tā apustulisko nozīmīgumu.

„Mīlestība ir darbi, nevis saldi vārdi,“ māca tautas paruna, un es domāju, ka ir lieki te vēl ko piebilst.

Dāvā mums savu žēlastību, Kungs! Atver mums Nācaretes darbnīcas durvis, lai iemācāmies kontemplēt Tevi, Tavu Svēto Māti Mariju un Svēto Patriarhu Jāzepu, kuru tik ļoti mīlu un godāju, — jūs visus trīs, kas veltījāt savu dzīvi svētam darbam. Tad, Kungs, iedegsies mūsu nabaga sirdis, mēs Tevi meklēsim un atradīsim savā ikdienas darbā, kuru Tu vēlies, lai pārvēršam par Dieva darbu, par Mīlestības darbu.

Mērenības augļi

Mērenība ir pašsavaldība. Ne visam, ko piedzīvojam savā miesā un dvēselē, jāļauj brīva vaļa. Ne viss, ko var izdarīt, ir jādara. Ļauties tā saucamajiem dabiskajiem instinktiem ir vieglāk, taču galu galā šis ceļš ved uz skumjām un to, ka iekļūstam paši savu vājību slazdā.

Ir cilvēki, kas savam vēderam, acīm vai rokām nevēlas neko liegt. Viņi atsakās ieklausīties cilvēkos, kas viņus aicina dzīvot šķīstu dzīvi. Spēju radīt jaunu dzīvību, kas ir cildena realitāte — līdzdalība Dieva radošajā spēkā, viņi izmanto nekārtīgi, padarot to par līdzekli sava egoisma apmierināšanai.

Taču man nekad nav paticis runāt par nešķīstību. Labprātāk pārdomāju mērenības bagātīgos augļus. Gribu redzēt cilvēku, kas patiesi ir cilvēks un nevis vergs lētām greznumlietiņām, kas ir tikpat bezvērtīgas kā spīguļi, ko savāc žagatas. Šāds cilvēks māk iztikt bez lietām, kas var kaitēt viņa dvēselei, un pamazām arī saprot, ka viņa upuris ir vairāk šķietams nekā reāls, jo dzīvojot šādi — upurgatavības garā, viņš atbrīvo sevi no daudziem verdzības veidiem un tā vietā iemanto iespēju savas sirds dziļumos izbaudīt Dieva mīlestības pilnību.

Tad dzīve atkal atgūst krāsas, kas nesātības dēļ jau bija sākušas balot. Cilvēks no jauna atgūst spēju rūpēties par citiem, dalīties visā, kas viņam pieder, veltīt spēkus lieliem mērķiem. Mērenība padara dvēseli nosvērtu, vienkāršu, saprotošu. Tā piešķir personībai dabisku atturību un saprātīgu pašsavaldību, kas atspoguļojas cilvēka uzvedībā un ir pievilcīga arī apkārtējiem. Mērenība nenozīmē ierobežojumus, bet gan dvēseles diženumu. Daudz vairāk zaudējumu jāpiedzīvo neapvaldītai sirdij, kas atsakās pati no sevis, lai kalpotu pirmajam pretīmnācējam, kas tās uzmanību piesaistījis ar nožēlojamām lēta skārda zvaniņa skaņām.

Domājot par to, man nāk prātā kāda spāņu literatūras zelta laikmeta autora sapnis. Visticamāk daži no jums ir mani jau dzirdējuši to pieminam citās meditācijās. Šajā sapnī rakstnieks savā priekšā redz paveramies divus ceļus. Viens no tiem ir plats un līdzens, pa to ir viegli ceļot, tam līdzās ir daudz ērtu iebraucamo vietu, tavernu, kā arī citu baudas un izpriecu vietu. Pa šo ceļu plūst lieli ļaužu pūļi — gan jāšus, gan braucot karietēs; šo gājienu pavada mūzika un neprātīgu smieklu kņada. Rakstnieks redz neskaitāmus cilvēkus, kurus ir apskurbinājis prieks, kas gan ir ātri vien gaistošs un virspusējs, jo ceļa galā viņus gaida bezgala dziļš bezdibenis. Tas ir ceļš, kuru izvēlas pasaulīgi domājoši ļaudis, kas vienmēr meklē materiālo labklājību, dižojoties ar laimi, kuras tiem patiesībā nemaz nav, un neremdināmi alkstot pēc visādām ērtībām un izpriecām… Viņus šausmina doma par ciešanām, pašaizliedzību vai upuri. Viņi nevēlas neko zināt par Kristus Krustu, uzskatot to par pilnīgu neprātu. Taču patiesībā neprātīgi ir viņi paši — skaudības, negausības un juteklības vergi. Galu galā viņi cieš daudz vairāk un pārāk vēlu saprot, ka ir izšķieduši gan savu laicīgo, gan mūžīgo laimi apmaiņā pret bezvērtīgiem niekiem. Mūsu Kungs mūs brīdina par to: „Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-25)

Šajā sapnī ir vēl otrs ceļš, kas ved citā virzienā. Tas ir tik stāvs un šaurs, ka to nevar veikt zirga mugurā. Visi, kas pa to dodas, iet kājām, varbūt pat metot līkločus, lai tiktu uz priekšu; ar gaišām sejām, minot kājām dzeloņus un mēģinot neapdauzīt kājas pret klinšakmeņiem. Ik pa laikam ērkšķaini krūmi plosa viņu drēbes un savaino viņu miesu. Taču šī ceļa galā viņus sagaida ziedošs dārzs, mūžīgā svētlaime, Debesis. Šis ir svēto dvēseļu ceļš, kas sevi pazemina un Kristus mīlestības dēļ priecīgi uzupurējas citu labā. Tas ir ceļš tiem, kuri nebaidās kāpt kalnup; kuri ar mīlestību nes savu krustu, lai cik arī smags tas būtu. Viņi zina — ja arī tā smagums viņus uz brīdi nospiedīs pie zemes, viņi spēs atkal piecelties un turpināt kāpt augšup, jo viņu spēks ir Kristus.

Aplūkosim vēl citus piemērus, kas arī nāk no ikdienas dzīves. Svētais Pāvils min dažus: „Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi dara, lai iegūtu iznīcīgo kroni, bet mēs - neiznīcīgo.“ (1 Kor 9, 25) Pietiek vien pamest skatienu sev apkārt. Pievērsiet uzmanību, cik daudz upuru labprātīgi vai mazāk labprātīgi uzņemas vīrieši un sievietes, rūpējoties par savu ķermeni, veselību, vai arī, lai iemantotu cieņu citu cilvēku acīs. Vai tad mūs nespēj saviļņot domas par bezgalīgo Dieva mīlestību, kurai cilvēki tik maz atsaucas? Vai tad tā neliek mums vēlēties upurēt to, kas nepieciešams, lai mūsu sirdis un prāts būtu uzmanīgāki pret Kungu?

Daudzu cilvēku apziņā kristietības jēgas izpratne ir tik ļoti izkropļota, ka, runājot par mortifikāciju un gandarīšanu, viņiem prātā nāk vienīgi stingrais gavēnis un saru krekli, kas pieminēti dažu svēto apbrīnojamo dzīvesstāstu aprakstos. Uzsākot šo meditāciju, par savu mērķi mēs izvirzījām visā atdarināt Jēzu Kristu, pieņemot Viņu par savas rīcības paraugu. Ir tiesa, ka, gatavodamies sludināšanai, Viņš devās tuksnesī, lai tur gavētu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. (sal. Mt 4, 1-11) Taču pirms tam un arī pēc tam mērenības tikumu Viņš izdzīvoja tik dabiski, ka Viņa pretinieki to izmantoja, lai celtu Viņam neslavu kā rijējam un vīna dzērājam, muitnieku un grēcinieku draugam. (sal. Lk 7, 34)