Viņam pienāca smaga pārbaudījuma stunda, un satriekts viņš ieradās tevi apraudzīt.

Vai atceries? Viņam, draugam, kas tev deva „saprātīgus“ padomus, tavs rīcības veids bija viena vienīga utopija, ideju deformācijas auglis, gribas savažošana… un tamlīdzīgas „pērles“.

„Tāda veltīšanās Dievam,“ tā viņš noskaldīja, „ir nenormāls reliģisko jūtu pārkairinājums.“ Un savā nabadzīgajā loģikā viņš iedomājās, ka starp tevi un tavu ģimeni nostājies kāds svešinieks – Kristus. Tagad viņš ir sapratis to, ko tu viņam tik daudzas reizes atkārtoji, – Kristus nekad nešķir dvēseles.