Es redzēju, kā piesarka šī vienkāršā vīra seja. Viņam gandrīz asaras sakāpa acīs. Viņš dāsni pienesa savu artavu labdarībai ar savu godīgi nopelnīto naudu, taču uzzināja, ka „labie cilvēki“ viņa rīcību uzskatīja par viltotu. Ar neofīta naivumu šajās Dieva cīņās viņš nomurmināja: „Viņi redz, ka es upurējos… bet vēl paši mani upurē!“

– Es ar viņu klusām aprunājos. Viņš noskūpstīja manu krucifiksu, un viņa dabiskais sašutums pārvērtās par mieru un prieku.