Josemaría Escrivá Obras
238

Ikreiz, kad sirdī jūtam mostamies vēlēšanos kļūt labākiem un atsaukties uz Kunga aicinājumu ar lielāku pašaizliedzību, un meklējam ceļazvaigzni, kas mūs vadītu kristīgajā dzīvē, Svētais Gars atsauc mums atmiņā šos Evaņģēlija vārdus: “vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt.” (Lk 18, 1) Lūgšana ir visa pārdabiskā pamats, ar lūgšanu mums viss ir pa spēkam, bet no tās atsakoties, mēs vairs nevaram neko.

Es vēlētos, lai šīsdienas meditācija mums reizi par visām reizēm palīdzētu saprast, cik svarīgi ir kļūt par kontemplatīvām dvēselēm, kas esot pasaules vidū, savā darbā, uztur nepārtrauktu sarunu ar mūsu Dievu — sarunu, kurai nevajadzētu pārtrūkt nevienā mirklī. Ja mēs gribam uzticīgi sekot Mācītājam, šis ir mūsu vienīgais ceļš.


239

Palūkosimies uz Jēzu Kristu, kurš ir mūsu paraugs, spogulis, kurā raugoties, mums vajadzētu varēt saskatīt pašiem sevi. Kā Viņš uzvedas un rīkojas, ko Viņš dara izšķirīgos brīžos? Ko mums par Viņu stāsta Svētie Raksti? Mani saviļņo Kristus tik ierastā gatavība lūgties: pirms lielu brīnumu veikšanas Jēzus vienmēr vēršas pie Tēva; pirms uzsākt savu publisko dzīvi, Viņš aiziet tuksnesī, lai lūdzoties tur pavadītu četrdesmit dienas un naktis. (sal. Mt 4, 2)

Ceru, ka piedosiet manu uzstājību, bet ir tiešām svarīgi vērot Pestītāja soļus šajā pasaulē, jo Viņš atnāca pie mums, lai rādītu ceļu, kas ved pie Tēva. Ar Viņu mēs atklāsim kā piešķirt pārdabisko dimensiju šķietami vismazākajām nodarbēm, iemācīsimies ik mirkli dzīvot ar mūžības sajūtu sevī un labāk sapratīsim, cik ļoti radībai ir nepieciešama lūgšana — šī personiskā saruna ar Dievu — lai Viņu iepazītu, piesauktu, slavētu, Viņam pateiktos, Viņā klausītos un vienkārši būtu kopā.

Jau pirms daudziem gadiem, apcerot mūsu Kunga dzīvi, es nonācu pie secinājuma, ka apustulāts, lai kāds ar tas būtu, nav nekas cits kā vien iekšējās dzīves pārpilnība. Tāpēc man šķiet tik dabiska un reizē arī pārdabiska Svēto Rakstu aina, kurā tiek stāstīts, kā Kristus izvēlējās savus pirmos divpadsmit mācekļus. Svētais Lūkass raksta, ka pirms tam “Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu.” (Lk 6, 12) Arī Betānijā, gatavojoties uzmodināt no miroņiem Lācaru, kuru Viņš pirms tam apraudāja, “Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis!” ( 11, 41) Kristus mācība ir skaidra: ja vēlamies citiem palīdzēt, ja patiesi gribam viņus paskubināt, lai tie atklāj savas šīs zemes dzīves patieso jēgu, mums jāmeklē balsts lūgšanā.


240

Šobrīd nevaram apstāties pie visām Svēto Rakstu vietām, kurās redzam Jēzu Kristu runājam ar Tēvu, jo tādu ir bezgala daudz. Tomēr domāju, ka nedrīkstam nepakavēties pie tāmpiepildītajām stundām, kas ievadīja Viņa Ciešanas un Nāvi, un kurās Viņš sagatavojās, lai īstenotu Upuri, kas mums atgrieza Dieva mīlestību. Uzticības pilnā gaisotnē Pēdējo vakariņu laikā, mīlestība, kas mīt Jēzus Sirdī, plūst pāri malām: Viņš vēršas lūgšanā pie Tēva, pasludina Svētā Gara atnākšanu un uzmudrina savējos nekad nepārstāt dedzīgi mīlēt un ticēt.

Tikpat dedzīgā gara sakopotībā Pestītājs turpina lūgšanu Ģetzemanes dārzā, jūtot jau tik neizbēgami tuvas gaidāmās Ciešanas ar visiem to pazemojumiem un mocībām, ar šausmīgo krustu, kurā ierasts piekalt ļaundarus, un pēc kura Viņš tomēr tik ļoti ir ilgojies.“Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis!” (Lk 22, 42) un tūlīt pat — “tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22, 42) Vēlāk, jau būdams piekalts krustā, pilnīgi viens Viņš — mūžīgais priesteris ar izplestām, it kā visu cilvēci apskaut gribošām rokām — turpina runāt ar Tēvu: “Tavās rokās es nododu savu garu!” (Lk 23, 46)


241

Tagad pavērsīsim skatienu uz Kristus svēto Māti, kas ir arī mūsu Māte. Tur viņa ir — Kalvārijā, krusta koka pakājē, lūdzoties. Taču tas Jaunavai Marijai nav nekas jauns. Lūgšana viņu ir pavadījusi vienmēr, arī pildot savus pienākumus un rūpējoties par Nācaretes māju. Būdama aizņemta ar zemes lietām, viņa tomēr vienmēr ir ar sirdi pie Dieva. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks (Simbols Quicumque), vēlējās, lai arī Viņa Mātes — Visaugstākās no radībām, Žēlastības pilnās — piemērs stiprina mūsu vēlēšanos ik brīdi pacelt skatienu uz Dieva mīlestību. Atcerieties Pasludināšanas ainu — kad pie Vissvētākās Jaunavas ierodas ercenģelis Gabriēls, lai pasludinātu, ka Dievs Mariju ir izraudzījies par savu māti, viņš atrod Jaunavu iegrimušu lūgšanā. Vissvētākā Marija gara sakopotībā ir pilnībā vienota ar Kungu, un svētais Gabriēls viņu sveicina, sakot: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi.” (Lk 1, 28) Dažas dienas vēlāk viņa izplūst priekā savā pateicības himnā Visaugstākajam — Magnificat, ko mums ar svētā Lūkasa starpniecību atstājis Svētais Gars, un kas dzimst no Vissvētākās Jaunavas tik ierastās draudzības ar Dievu.

Mūsu Māte ilgi un uzmanīgi pārdomā vārdus, ko bija teikuši Vecās Derības svētie vīrieši un sievietes, kas gaidīja Pestītāju, un lasa par viņu piedzīvoto. Apbrīnojot daudzos Kunga paveiktos brīnumus un nebeidzamo žēlsirdību, ko Dievs izrādīja pret savu tik bieži nepateicīgo tautu, un apdomājot to Debesu maigumu, ko Kungs ikreiz no jauna pār to izlēja, Jaunavas nevainīgā sirds izplūst kvēlā mīlestībā: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību.” (Lk 1, 46-48) Pirmie kristieši — mūsu labās Mātes bērni — mācījās no viņas tik daudz un arī mēs to varam darīt, un tas mums jādara.


242

Apustuļu darbos tiek atstāstīts kāds notikums, kas man ārkārtīgi patīk, jo ir skaidrs un vienmēr aktuāls piemērs kristiešiem: “viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā.” (Apd 2, 42) Šādas piezīmes pirmo Kristus sekotāju dzīves aprakstā atkārtojas bieži: “Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā.” (Apd 1, 14) Kad par bezbailīgu patiesības sludināšanu tiek apcietināts Pēteris, visi kristieši nolemj lūgties: “Baznīca lūdz Dievu par viņu bez mitēšanās.” (Apd 12, 5)

Toreiz tāpat kā tagad lūgšana bija un ir vienīgais un visstiprākais ierocis, lai uzvarētu iekšējās cīņas: “Ja kāds no jums skumst, lai lūdz Dievu!” (Jk 5, 13) Arī svētais Pāvils atgādina: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 17), nekad nepagursties lūgt.


243

Kā lūgties

Kā lūgties? Nebaidoties kļūdīties es uzdrošinos apgalvot, ka ir bezgalīgi daudz veidu kā lūgties. Mana vēlēšanās ir — kaut mēs visi iepazītu patiesu Dieva bērnu lūgšanu un nevis liekuļu tukšās pļāpas, kas izpelnījās šo Jēzus brīdinājumu: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstība, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” (Mt 7, 21) Tiem, kurus vada liekulība, iespējams, var izdoties imitēt “lūgšanas skaņu, taču ne tās patieso balsi, jo viņu lūgšanai pietrūkst dzīvības.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 139, 10 (PL 37, 1809)) un dedzīgas vēlēšanās pildīt Tēva gribu. Lai mūsu sauciens pēc Kunga vienmēr būtu vienots ar patiesu vēlmi īstenot dzīvē tās iedvesmas, ko Svētais Gars modina mūsu dvēselē.

Mums jācenšas, lai mūsos nav ne kripatiņas no divkosības. Pirmais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no šī ļaunuma, ko Kungs tik bargi nosoda, ir censties vienmēr un ik brīdi dzīvot, izjūtot riebumu pret grēku. Stipri un patiesi, sirdī un ar prātu mums jājūt īstenas bailes no nāvīga grēka. Tāpat arī mūsos vajadzētu būt ierastam un dziļi iesakņojušamies paradumam nicināt jebkuru kārdinājumu tīši izdarīt ikdienišķu grēku, jo lai arī šāda nolaidība nešķir mūs no Dieva žēlastības, tā tomēr kavē plūst pie mums visām dievišķās žēlastības straumēm.


244

Es nekad neesmu juties paguris un ar Dieva žēlastību nekad arī nepaguršu runāt par lūgšanu. Ap pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad pie manis, tolaik jauna priestera, nāca visdažādākie cilvēki — studenti un strādnieki, veseli un slimi, bagāti un nabagi, priesteri un laji, kuri visi vēlējās būt tuvāk Kungam, es vienmēr viņiem ieteicu lūgties. Un ja kāds uz to man sacīja: “Bet es nemāku! Es pat nezinu, ar ko sākt!”, es vienmēr viņus aicināju nostāties Dieva priekšā un paust Viņam savu neziņu un bezpalīdzības sajūtu, atzīstoties: “Kungs, es nemāku lūgties!” Nereti šī pazemības pilnā atzīšanās bija tā, kas ļāva veidoties patiesai tuvībai, pastāvīgai draudzībai ar Kristu.

Kopš tā laika ir pagājis daudz gadu, taču man joprojām nav labāka padoma par šo. Ja tu nezini kā lūgties, vērsies pie Jēzus tāpat kā to darīja Viņa mācekļi, sakot: “Kungs, māci mums Dievu lūgt!” (Lk 11, 1) un tu pārliecināsies, kā Svētais Gars “nāk palīgā mūsu vājībai, jo ko no Dieva jālūdz, kā nākas, to mēs nezinām; bet Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās” (Rom 8, 26), ko nav iespējams izteikt vārdos, kas paustu to dziļumu.

Kāds gan spēka avots mums ir Dieva vārds! Šo padomu lūgties, ko visā savas priesteriskās kalpošanas laikā esmu nenogurstoši atkārtojis un turpināšu atkārtot, neesmu izdomājis es. Tas ir rakstīts Svētajos Rakstos, no turienes esmu to iemācījies. “Kungs, es nezinu ko Tev teikt. Kungs, māci mums lūgt!” Tā lūdzoties mēs saņemsim Svētā Gara gaismu un tās siltumu, kas ielīs sirdī un mūsu dvēselē liks aizdegties mīlestības ugunskuram.


245

Lūgšana — tā ir saruna

Mēs esam uzsākuši lūgšanu. Bet kā to turpināt? Vai esat satikuši cilvēkus, kas runā vieni paši un apmierināti sevī noklausās? Viņi vārās kā putras katls, nemitīgi stāstot par savām problēmām, tomēr necenšas tām meklēt nekādus risinājumus. Šķiet viņus vada vienīgi slimīga vēlēšanās ar savu runāšanu raisīt sarunu biedrā līdzjūtību vai apbrīnu.

Brīžos, kad patiesi vēlamies atvieglot sirdi, ja vien spējam būt no tiesas atklāti un vienkārši, mēs meklējam mīļoto cilvēku padomu, vēršamies pie tiem, kas mūs saprot: pie tēva, mātes, sievas, vīra, brāļa vai māsas, pie drauga. Tā veidojas saruna, lai arī nereti vairāk nekā uzklausīt padomus, mēs vienkārši vēlamies izkratīt sirdi, izstāstīt kādam savas bēdas. Tāpat mums jārunā arī ar Dievu — esot pārliecinātiem, ka Viņš mūsos klausās un mums atbild. Tad arī mēs būsim gatavi Viņu uzklausīt pazemības pilnā sarunā, kurā atvērsim Kungam savu dvēseli un paļāvīgi uzticēsim Viņam visu, kas ir mūsu sirdī un prātā — mūsu priekus, bēdas, cerības, sarūgtinājumus, veiksmes un neveiksmes un pat vismazākos ikdienas notikumus —, zinot, ka mūsu Debesu Tēvu interesē viss, kas ar mums notiek.


246

Ja esat pamanījuši sevī kūtrumu un maldinošo domu, ka lūgšana var pagaidīt, uzveiciet to nekavējoties. Nekad neatliksim lūgšanu uz rītdienu, jo tā ir patiesais žēlastību avots. Tagad ir vislabākais laiks. Dievs ar mīlestību noraugās mūsu ikdienas gaitās, ir klāt mūsu lūgšanā, un mums — tev un man (gribu to atkārtot vēlreiz) — ir Viņam jāuzticas tāpat kā mēs uzticamies brālim, draugam, tēvam. Saki Kungam (es to Viņam saku), ka Viņš ir bezgalīgi liels, labs un žēlsirdīgs, un ka tāpēc tu gribi Viņā iemīlēties un Viņu mīlēt par spīti savai ne pārāk smalkajai dvēselei un šīm nabaga raupjajām smagajos zemes darbos sastrādātajām, dubļos un putekļos sasmērētajām rokām.

Tā, pašiem gandrīz nemanot, mēs iesim uz priekšu ar dievišķiem, drošiem un stingriem soļiem un dziļu iekšēju pārliecību, ka kopā ar Kungu pat sāpes, pašaizliedzība un ciešanas var būt prieka avots. Apziņa, ka mūsu Debesu Tēvs ir tik tuvu — tas Dieva bērnam ir milzīgs stiprinājums. Tāpēc, lai notiek kas notikdams, es esmu nelokāms un drošs ar Tevi, mans Kungs un Tēvs, jo Tu esi mans akmens kalns un mana pils. (sal. 2 Ķēn 22, 2) (tulkotāja piezīme: Grāmata “Dieva draugi” pirmo reizi tika izdota 1977. gadā, kad Katoļu baznīcā tika izmantots bībeles tulkojums Vulgāta. Tajā tagadējās 1. un 2. Samuela grāmatas tika sauktas par 1. un 2. Ķēniņu grāmatām).


247

Daudziem viss iepriekš teiktais, iespējams, ir labi zināms, citiem — kas jauns, bet no visiem tas prasa patiesas pūles. Neraugoties uz to — kamēr vien elpošu, es tomēr nebeigšu sludināt vitālo nepieciešamību būt lūgšanas dvēselei jebkurā situācijā un visdažādākajos apstākļos, jo Dievs mūs nepamet nekad. Domāt, ka vērsties pie Dieva varam un mums vajadzētu to darīt tikai kādās ārkārtas situācijās, ir nekristīgi. Vai gan mums liktos normāli atstāt novārtā vai nicināt cilvēkus, ko mīlam? Skaidrs, ka nē. Mūsu mīļie ir vienmēr klātesoši mūsu sarunās, domās un vēlmēs. Tāpat būtu jābūt arī ar Dievu.

Ja mēs šādi meklēsim Kungu, ikviena mūsu diena kļūs par personisku un paļāvības pilnu sarunu ar Viņu. Es to esmu apgalvojis un par to rakstījis daudzas reizes, taču man nav nekas pretī to atkārtot vēlreiz — mūsu Kungs ar savu piemēru ir parādījis, kā rīkoties — mums jālūdzas nepārtraukti: no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Ja viss iet no rokas: “Paldies, mans Dievs!” Ja piemeklē grūtības: “Kungs, nepamet mani!” Dievs, kurš ir “lēnprātīgs un pazemīgu sirdi” (Mt 11, 29), neaizmirsīs mūsu lūgšanas un nepaliks vienaldzīgs, jo Viņš pats ir teicis: “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts!” (Lk 11, 9)

Tādēļ centīsimies nekad nezaudēt pārdabisko skatījumu un aiz ikviena notikuma — gan patīkama, gan nepatīkama, gan saņemot mierinājumu, gan neremdināmu bēdu priekšā, kad zaudēts tuvs cilvēks, — redzēt Dieva roku. Pirmajā vietā ir saruna ar Debesu Tēvu, meklējot Viņu mūsu dvēselēs. To nedrīkst uzskatīt par sīkumu, nedz par kaut ko mazsvarīgu. Lūgšana ir visskaidrākais nepārtrauktas garīgās dzīves, patiesa mīlestības dialoga pierādījums. Un neraizējieties, domājot, ka šāda intensīva iekšējā dzīve varētu kaut kā kaitēt jūsu garīgajai veselībai — kristietim lūgšana ir kas tikpat dabisks kā sirdspuksti.


248

Mutiskās lūgšanas un personiskā lūgšana

Kristīgās ticības dzīvē mutiskās lūgšanas ir kā gobelēnā ieausti dārgakmeņi. “Tēvs mūsu...”, “Esi sveicināta, Marija...”, “Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam” — tās ir paša Dieva dotas lūgšanas. Rožukroni — šo slavinājumu vainagu Dievam un mūsu Mātei —, kā arī daudzas citas dievbijības pilnas slavas dziesmas mūsu brāļi kristieši ir skaitījuši jau no pašiem kristīgās ticības pirmsākumiem.

Svētais Augustīns komentējot 86 (85) psalma trešo pantu “Esi mans žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!”, raksta: “augu dienu nozīmē visu laiku, bez apstājas... Kā viens cilvēks var dzīvot līdz pat pasaules galam? Jo lūdzas Kristus locekļi, kas savā starpā ir viens — daži, kas jau atdusas Kristū, citi, kas Viņu lūdz šobrīd, vēl citi, kas Viņu piesauks, kad mēs jau būsim miruši, un vēl citi — kas turpinās lūgties arī pēc viņiem.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 5 (PL 37, 1085)) Vai jūs neaizkustina iespēja piedalīties Radītāja pagodināšanā, kas turpinās cauri gadsimtiem? Cilvēks kļūst patiesi liels, kad viņš atzīst, ka ir Dieva mīļotā radība un sauc uz Tēvu tota die — ik brīdi, savu šīs zemes svētceļojumu ejot.


249

Lai mūsu darbdienā netrūkst brīžu, ko veltām tikai Dievam un kuros domās paceļamies pie Viņa, nemeklējot īpašus vārdus, ko teikt, bet ļaujot gavilēt mūsu sirdij. Veltīsim šim dievbijīgajam pienākumam pietiekami daudz laika, ja iespējams — konkrētā dienas stundā un tabernākula priekšā, kur varam būt kopā ar To, kurš šeit palika Mīlestības dēļ. Ja tas nav iespējams — lūgsimies jebkurā vietā, jo mūsu Dievs neizsakāmā veidā ir klātesošs ikvienā dvēselē, kas ir žēlastības stāvoklī. Tomēr vienmēr, kad vari, vēlos tevi aicināt doties uz oratoriju (tulkotāja piezīme: Oratorijs - vieta, kas paredzēta, lai lūgtos privāti, lai gan tajā varētu tikt svinēta arī svētā Mise vai citas Baznīcas ceremonijas; lūgšanu vieta, kas nav draudzes baznīca. Kapela — no franču val., baznīcas piebūve vai arī baznīcas sānu jomā esošais padziļinājums, kurā ir altāris, kas veltīts kādam svētajam. Šeit var tikt svinētas īpašas Baznīcas ceremonijas, piemēram, svētku liturģija, pieminot svēto, kam kapela veltīta. Ja tā ir katedrāles vai bazilikas kapela, kurā tiek glabāts Vissvētākais Altāra Sakraments, tajā parasti tiek svinētas arī ikdienas svētās Mises. Pretēji oratorijam, kam ir privāts raksturs, kapela ir publiski pieejama un kolektīvi lietojama), un es ar nodomu izvairos lietot vārdu “kapela”, lai būtu pavisam skaidrs, ka nerunāju par vietu, kur būt un uzklausīt kādu oficiālu ceremoniju, bet gan par vietu, kurā sakopot un pacelt prātu un sirdi uz Debesīm, esot pārliecinātiem, ka Jēzus Kristus mūs redz, dzird, gaida un vēro no tabernākula, kur Viņš ir patiesi klātesošs, kaut apslēpts zem maizes zīmēm.

Ikviens no jums, ja vien vēlas, var meklēt pats savu veidu kā runāt ar Dievu. Man nepatīk teikt priekšā kaut kādas formulas vai metodes, jo man nekad nav paticis nevienu likt standartizētos rāmjos. Esmu centies mudināt cilvēkus tuvoties Kungam, cienot ikvienu tādu, kāds viņš ir, — ar viņa īpatnībām. Lūdziet Radītāju, lai Viņš ieliek savus dievišķos nodomus visā mūsu dzīvē — ne vien mūsu prātā, bet arī pašos sirds dziļumos un visā, ko darām, visā mūsu ārējā rīcībā. Varat būt droši, ka tā jūs aiztaupīsiet sev lielu daļu egoisma radītu sarūgtinājumu un sāpju, un jutīsieties pietiekami stipri, lai izplatītu savā apkārtnē labo. Neskaitāmas grūtības pazūd, ja vien mēs iekšēji nostājamies blakus mūsu Dievam, kurš nekad nepamet. Tāpat kā toreiz arī tagad Jēzus mīlestībā uz savējiem, uz slimniekiem, uz kroplajiem vaicā: “Kas noticis?” Un brīdī, kad Viņam atbildam, mūsu dvēselē ienāk gaisma vai vismaz miers un pieņemšana.

Aicinot tevi uzticēt Mācītājam savas vajadzības, es jo īpaši šeit domāju tavas personiskās grūtības, jo lielākā daļa šķēršļu mūsu laimei rodas no pašu vairāk vai mazāk slēptas augstprātības. Mēs iedomājamies, ka esam ļoti īpaši un neatkārtojami, un kad apkārtējie, izrādās, tā nedomā, jūtamies pazemoti. Tas ir labs brīdis, lai pievērstos lūgšanai un labotos, zinot — ja esam noklīduši no pareizā ceļa, nekad nav par vēlu griezties atpakaļ, — turklāt — jo ātrāk to izdarīsiet, jo labāk.

Lūgšanā augstprātība ar žēlastības palīdzību var pārtapt pazemībā. Tad dvēselē uzplauks patiess prieks, kaut arī, iespējams, vēl jutīsim dubļus uz tās spārniem — mūsu cilvēciskās nabadzības un nelietības dubļus, kas pamazām izkaltīs. Pēc tam ar mortifikācijas palīdzību šie sakaltušie dubļi nokritīs, un mēs, Dieva žēlastības pavadīti, varēsim pacelties augstu debesīs.


250

Kungs karsti vēlas vadīt mūs pa brīnišķīgu dievišķu un cilvēcisku ceļu, kas vainagojas ar laimīgu pašaizliedzību, prieku arī sāpēs, sevis aizmiršanu. “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi.” (Mt 16, 24) Šo padomu esam dzirdējuši mēs visi. Ir pienācis laiks beidzot patiesi izlemt Viņam sekot, lai Kungs varētu uz mums paļauties, ka mēs visus pasaules ceļus staigājot, dzīvosim Dievā un būsim zemes sāls, raugs un gaisma. Tev jādzīvo Dievā, lai dotu gaismu un garšu, lai būtu par raugu, kas spēj uzraudzēt visu mīklu.

Tikai neaizmirsti, ka ne jau mēs paši radām šo gaismu, mēs to tikai atstarojam. Ne jau mēs glābjam dvēseles, mudinot tās rīkoties labi. Mēs esam tikai vairāk vai mazāk derīgi instrumenti, ko Dievs izmanto savos pestīšanas plānos. Ja mēs kādreiz iedomātos, ka labais, ko darām, ir mūsu pašu darbs, mūsos vēl drausmīgākā formā atgrieztos augstprātība — sāls zaudētu garšu, raugs sapūtu, bet gaisma pārvērstos tumsā.


251

Kā viens no Evaņģēlija notikumu aculieciniekiem

Šo trīsdesmit priesterības gadu laikā man neatlaidīgi atgādinot par nepieciešamību lūgties un par iespēju visu mūsu dzīvi pārvērst nepārtrauktā lūgšanā, bija cilvēki, kas vaicāja, vai tas maz ir iespējams. Atbilde ir — jā. Turklāt šī vienotība ar Kungu neatšķir mūs no pasaules un nedara par dīvaiņiem, kam sveša apkārt notiekošā dzīve.

Ja Dievs mūs ir radījis, atpestījis un mīl līdz pat tādam mēram, ka mūsu dēļ atdeva savu Viendzimušo Dēlu (sal. 3, 16); ja Dievs mūs ik dienas gaida kā Tēvs līdzībā par pazudušo dēlu (sal. Lk 15, 11-32), kā gan varam iedomāties, ka Viņš nevēlas, lai attiecamies pret Viņu kā mīloši bērni? Dīvaini būtu ar Dievu nerunāt, no Viņa nošķirties, par Viņu aizmirst un dzīvot, veltījot sevi nodarbēm, kas mums neļauj sadzirdēt Viņa nepārtrauktos žēlastības aicinājumus.


252

Atcerieties, ka neviens nevar izbēgt no atdarināšanas. Cilvēkus, viņiem to pat neapzinoties, vada pastāvīga vēlme atdarināt citam citu. Un mēs, kas esam saņēmuši aicinājumu sekot Jēzum unViņam līdzināties? Vai mēs šo aicinājumu atmetīsim? Ikviens cilvēks pūlas, lai pamazām kļūtu arvien līdzīgāks tam, kas viņu piesaista, tam, ko viņš pēc paša gribas izvēlējies sev par paraugu. Ideāls, uz ko cilvēks tiecas, nosaka viņa rīcības un uzvedības veidu. Mūsu Mācītājs un paraugs ir Kristus — Dieva Dēls, Vissvētās Trīsvienības Otrā Persona. Atdarinot Kristu, mēs iegūsim brīnišķīgo iespēju iegremdēties mīlestības straumē, kas ir Viena un Trīsvienīga Dieva noslēpums.

Ja reizēm jums šķiet, ka nepietiks spēka, lai sekotu Kristus pēdās, aprunājieties ar tiem, kas Viņu pazina, kamēr Viņš dzīvoja šajā zemē. Vispirms ar Mariju, kas laida Jēzu pasaulē. Tad ar apustuļiem. “Daži pagāni piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un lūdza to, sacīdami: Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu! Filips nāk un saka to Andrejam; bet Andrejs un Filips pateica to Jēzum.” ( 12, 20-22) Vai tas jūs neiedrošina? Šie svešzemnieki neuzdrīkstējās stāties Mācītāja priekšā vieni paši, tāpēc meklēja sev labu vidutāju.


253

Vai domā, ka Kungs tevi neuzklausīs, jo esi pārāk daudz grēkojis? Tā nav, jo Viņa sirds ir žēlsirdības pilna. Ja neraugoties uz šo brīnišķīgo patiesību, tu vēl aizvien jūti, ka esi necienīgs, nostājies Kunga priekšā kā muitnieks (sal. Lk 18, 13) un saki: “Kungs, te es esmu. Tu zināsi, ko ar mani darīt!”

Vai arī atceries, kā svētais Matejs stāsta par paralizēto, ko atnesa pie Jēzus. Šis nelaimīgais pat Kungam neko neteica, viņš vienkārši atradās Dieva priekšā, un Kristus, viņa nožēlas un nepelnīto ciešanu aizkustināts, nevilcinājās atbildēt ar savu ierasto žēlsirdību: “Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti!” (Mt 9, 2)

Es tev iesaku lūgšanas laikā kļūt it kā par vienu no Evaņģēlijā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Sāc ar to, ka vizuāli iztēlojies konkrēto Svēto Rakstu ainu. Tas tev palīdzēs sakopot domas un uzsākt meditāciju. Pēc tam centies racionāli apcerēt to Mācītāja dzīves aspektu, kas tajā atklājas: Viņa maiguma pilno Sirdi, Viņa pazemību, šķīstību, paklausību Tēva gribai. Tad pastāsti Jēzum kā līdzīgā situācijā rīkotos tu, kas parasti atgadās tev, kas tevi nomāc šajā brīdī. Esi uzmanīgs, jo, iespējams, Kristus tev vēlēsies ko teikt un tu sajutīsi sevī mostamies iekšējas iedvesmas, atziņas vai it kā maigu pārmetumu.


254

Lai dotu lūgšanai virzību, esmu radis (iespējams, arī jums tas var palīdzēt) domās materializēt pat visgarīgākās lietas. Tā rīkojās mūsu Kungs. Viņam patika mācot izmantot līdzības, ko Viņš bija noskatījis savā apkārtnē — par ganu un avīm, vīna koku un tā zariem, laivām un zvejas tīkliem, sējēju, kas izsēj graudus.

Mūsu dvēselē ir iekritusi Dieva vārda sēkla. Kādu zemi tai esam sagatavojuši? Varbūt tā ir ļoti akmeņaina vai tajā ir daudz ērkšķu? Varbūt tā ir zeme, kas cieti nomīdīta, mums staigājot piezemētu, tikai pasaulīgu rūpju takas? Kungs, lai manas dvēseles augsne būtu laba, auglīga, lietus un saules lutināta, tāda, kurā iekritusī sēkla labi iesakņojas un dod nobriedušas vārpas, bagātīgu ražu.

“Es esmu vīna koks, bet jūs zari.” (15, 5) Ir septembris un vīnogulāji ar savām garajām, tievajām unvijīgām atvasēm, kas pilnas smagām vīnogām, jau gatavi ražas novākšanai. Palūkojieties uz šiem vīnogu pilnajiem zariem — tikai vīna koka dzīvības sulas spēcināti tie spējuši pirms dažiem mēnešiem vēl tik tikko aizmetušos pumpurus pārvērst saldos un gatavos augļos, kas ielīksmo acis un iepriecina cilvēka sirdi. (sal. Ps 104 (103), 15) Uz zemes, iespējams, mētājas atsevišķi nogriezti, pa daļai zemē iemīti zari. Arī tie agrāk piederēja vīnogulājam, taču bija sausi, izkaltuši. Tas ir nepārprotams neauglības simbols, jo “bez Manis jūs nekā nespējat darīt.” ( 15, 5)

Atrasts dārgums. Iztēlojieties milzīgo prieku, kas pārņem cilvēku, atrodot apslēptu dārgumu. Tagad trūkums un visas viņa raizes ir aiz muguras. Viņš pārdod visu, cik tam ir, un nopērk tīrumu, kurā apslēpta manta. Visa viņa sirds ir tur — pie dārguma. (sal. Mt 6, 21) Mūsu dārgums ir Kristus un mums nevajadzētu rūpēt mest pār bortu itin visu, kas traucē Viņam sekot. Bez šī liekā smaguma mūsu laiva peldēs taisni uz drošo Dieva mīlestības ostu.


255

Ir tūkstoš veidu kā lūgties. Dieva bērniem nav vajadzīga kāda viena, mākslīga un stīva formula, lai vērstos pie sava Tēva. Mīlestība ir izdomas pilna un atjautīga; ja mīlēsim, mācēsim atklāt paši savu dziļi personisku ceļu, kā veidot ar Kungu nepārtrauktu sarunu.

Lai Dievs dod, ka viss, ko šodien pārdomājām, nepārietu pāri mūsu dvēselei kā vasaras lietusgāze —pāris piles, tad atkal saule un sausums. Šim Dieva žēlastības ūdenim jāsakrājas paltīs, jānokļūst līdz mūsu dvēseles saknēm un jādod tikumu augļi. Tad mūsu dzīves dienas — darba un lūgšanu piepildītas — paies Tēva klātbūtnē. Ja kādreiz pagursim, meklēsim patvērumu pie Vissvētākās Jaunavas Marijas, kas mūs mīl un māca lūgties, un pie svētā Jāzepa, mūsu tēva un kunga, kuru mēs tā godinām un kurš šajā pasaulē bija Dievmātes vistuvākais cilvēks un pēc Vissvētākās Marijas — tuvākais cilvēks arī viņas dievišķajam Dēlam. Viņi parādīs mūsu nespēku Jēzum, lai Viņš to pārvērstu spēkā.


Iepriekšējais Nākamais