Dzīvot taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā

Te mēs esam — consummati in unum! (Jņ 17, 23) — vienoti savos lūgumos un nodomos, ar atjaunotu vēlēšanos būt par iedarbīgiem instrumentiem Viņa rokās, un gatavi uzsākt šo sarunu ar Kungu. Šeit, Jēzus priekšā, kurš ir klātesošs Vissvētākajā Altāra Sakramentā (Kungs, kāds gan prieks tas ir, skaļi apliecināt savu ticību Tavai patiesajai klātbūtnei Euharistijā!), ar šo lūgšanu modiniet savā sirdī karstu vēlēšanos tās kvēlajiem sirdspukstiem likt aizsniegties līdz pat tālākajiem zemes nostūriem, kur vien dzīvo kāds, kurš dāsni dāvā savu dzīvi kalpošanai Dievam un dvēselēm. Jo pateicoties Svēto sadraudzībai — šai neaprakstāmajai realitātei —, mēs viens otru atbalstām, esam līdzstrādnieki, kā saka svētais Jānis (3 Jņ, 8) šajā mūsu uzdevumā izplatīt Kunga patiesību un mieru.

Ir ļoti lietderīgi pārdomāt to, kā mēs varētu līdzināties Mācītājam; apstāties, lai apcerētu un mācītos no Kunga dzīves tikumus, kuriem būtu jākļūst redzamiem arī mūsu dzīvēja vien patiesi alkstam izplatīt Kristus valstību.

Apdomība — ļoti svarīgs tikums

Svētā Mateja Evaņģēlija fragmentā, ko mums piedāvā šīsdienas svētā Mise, lasām: tunc abeuntes pharisaei, consilium inierunt ut caperent eum in sermone (Mt 22, 15) — „tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos.“ Neaizmirstiet, ka šāda liekuļu piekopta taktika ir ļoti izplatīta arī mūsu laikos; domāju, ka šī farizeju „nezāle“ neiznīks līdz pat pasaules beigām; tā vienmēr ir bijusi neparasti dzīvotspējīga. Varbūt Kungs pieļauj, ka tā aug, tādēļ, lai darītu apdomīgus mūs — Viņa bērnus, jo apdomības tikums ir absolūti nepieciešams ikvienam, kuram jābūt citiem par piemēru, par stiprinājumu, ja nepieciešams — jāaizrāda; kuram jāiedvesmo un jāiedrošina. Tieši šādi, kā īstenam apustulim, pret saviem līdzcilvēkiem jāattiecas ikvienam kristietim, kalpošanā izmantojot savus ikdienas darbus un pienākumus.

Es paceļu savu sirdi uz Dievu un ar Vissvētākās Jaunavas aizbildniecību, kura ir Baznīcā, bet vienlaikus arī pāri Baznīcai — kā vidutāja starp Kristu un Baznīcu — lai to aizstāvētu, tajā valdītu un būtu visu cilvēku Māte, tāpat kā viņa ir mūsu Kunga Jēzus māte, lūdzu, lai Viņš dāvā apdomības tikumu visiem cilvēkiem, jo sevišķi mums, kas vēlamies strādāt Viņam, ierauti pašā sabiedrības dzīves virpulī. Mums tas ir patiesi svarīgi — iemācīties būt apdomīgiem.

Bet Evaņģēlija fragmenta turpinājumā mēs lasām: „Un tie [farizeji] sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: „Mācītāj…““ (Mt 22, 16) Pievērsiet uzmanību, cik viltīgi tie ir, saucot Viņu par Mācītāju; viņi izliekas, ka Jēzu apbrīno un ir Viņa draugi, vēršoties pie Kunga kā pie autoritātes, no kuras vēlas uzklausīt pamācības. Magister, scimus quia verax es (Mt 22, 16) — „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess.“

Kāda zemiska viltība! Vai esat redzējuši vēl lielāku divkosību? Šajā pasaulē dzīvojot, jābūt uzmanīgiem. Negribu jūs aicināt būt pārlieku piesardzīgiem vai aizdomu pilniem, tomēr, atceroties Romas katakombu gleznojumus, kuros attēlots Labais Gans, ikvienam no jums jājūt uz saviem pleciem šīs pazudušās avs smagums, kas ir ne tikai kāda viena dvēsele, bet gan visa Baznīca, visa cilvēce kopumā.

Ja pieņemsiet šo savu atbildību labprāt un ar dedzību, jums netrūks drosmes un apdomības, lai sludinātu un aizstāvētu Dieva tiesības. Un tad, redzot jūsu izturēšanās noteiktību, daudzi uzskatīs un sauks jūs par saviem skolotājiem, kaut arī pēc tā tiekties nebūs bijis jūsu nolūks, jo mēs nemeklējam pasaulīgo slavu. Tomēr nebrīnieties, ja starp tiem, kas jums tuvosies, būs arī tādi, kuru vienīgais nodoms būs glaimot. Iegaumējiet uz visu mūžu to, ko tik daudzas reizes esat dzirdējuši mani sakām — ka nedz neslavas celšana, nedz aprunāšana, ne cieņas zaudēšana cilvēku acīs vai bailes no tā, ko citi padomās, un vēl jo mazāk liekulīgas uzslavas nekad nedrīkst mūs atturēt no mūsu pienākumu pildīšanas.

Vai atceraties līdzību par žēlsirdīgo samarieti? Tur viņš gulēja ceļa malā — kāds nabaga cilvēks, ko laupītāji bija piekāvuši un apzaguši, atņemot tam visu līdz pēdējam. Pa šo ceļu gadījās iet gan kādam Vecās Derības priesterim, gan vēlāk — levītam, taču abi pilnīgā mierā pagāja nelaimīgajam garām. „Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļļu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu.“ (Lk 10, 33-34) Pievērsiet uzmanību, ka šo līdzību Kungs nestāda kā piemēru tikai kādām atsevišķām, izredzētām dvēselēm, jo tūlīt pat piebilst, atbildot cilvēkam, kurš Viņu uzrunā, un arī ikvienam no mums: „Ej, un tu dari tāpat!“ (Lk 10, 37)

Tāpēc, kad sava paša vai arī kāda cita dzīvē pamanām ko nelāgu, kaut ko, kam nepieciešama garīga un cilvēciska palīdzība, ko mēs, Dieva bērni, varam sniegt un kas mums jāsniedz, vispatiesākā apdomības izpausme būs — rīkoties, nevairoties no visu vajadzīgo līdzekļa izmantošanas, un darīt to ar mīlestību, drosmīgi un atklāti, uzreiz ķeroties pie pašas problēmas saknes. Vilcināšanās un šaubas šeit ir nevietā. Tā ir kļūda iedomāties, ka problēmas iespējams atrisināt ar nekā nedarīšanu vai novilcināšanu.

Apdomība pieprasa lai, ja vien tas nepieciešams, pēc tam, kad brūce iztīrīta, uz tās tiktu uzliktas zāles — kārtīgi un nebaidoties, ka tas varētu būt nepatīkami. Ja pamanāt kaut vismazākos „slimības simptomus“, esiet vienkārši un atklāti — tiklab, ja tie, kam jāuzņemas ārsta loma esat jūs, kā arī tad, ja dziedināšana vajadzīga jums pašiem. Šādos gadījumos ir jāļauj, lai tas, kuram Dieva vārdā dota spēja ārstēt, iztīra laukumu apkārt brūcei un pēc ta pakāpeniski un uzmanīgi iztīra pašu brūci no strutām, līdz tā kļūst tīra un infekcijas perēklis izzūd. Tā mums jārīkojas pirmām kārtām attiecībā pašiem pret sevi un tiem, kuriem palīdzēt taisnīguma un tuvākmīlestības vārdā ir mūsu pienākums. Šai nodomā es īpaši aizlūdzu par vecākiem, skolotājiem un audzinātājiem.

Bailes no citu viedokļa

Lai jūs neaptur nekādi liekulīgi argumenti: ķerieties pie vajadzīgajām zālēm. Taču rīkojieties kā mātes — ar bezgalīgu maigumu un tādām pat mīlošām rokām, ar kādām bērnībā jūsu sīkos vai lielākos rotaļās iegūtos nobrāzumus ārstēja jūsu mammas. Ja vajadzīgs kādu laiku nogaidīt, dariet to, taču nekad ne vairāk kā nepieciešams, jo pretēja rīcība liecinātu par gļēvulību un vēlēšanos iet vieglāko ceļu, kam nav nekā kopīga ar apdomību. It sevišķi jūs, kuru profesionālais aicinājums ir saistīts ar citu cilvēku garīgo audzināšanu un izglītošanu, nebaidieties iztīrīt un dezinficēt brūci.

Iespējams, redzot, ka tas, kuram uzticēts uzdevums ārstēt, vilcinās un negrib uzņemties savu misiju, kāds mēģinās viltīgi iečukstēt viņam ausī: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiess…“ (Mt 22, 16) Neklausieties šajā ironiskajā uzslavā; tie, kuri necenšas no sirds pildīt savus pienākumus, nav nekādi skolotāji, jo viņi nemāca patiesību; nedz arī viņi paši ir patiesi, jo savas viltus apdomības dēļ uzskata par pārspīlējumu un nicina padomus, kas izturējuši tūkstoškārtīgu godīgas dzīves, gadu gaitā iegūtas pieredzes, labas pārvaldīšanas prakses un cilvēka vājās dabas pazīšanas pārbaudi, kas mīlestībā uz katru noklīdušo avi, aicina neklusēt, bet runāt, iesaistīties un izrādīt interesi.

Viltus skolotājus vada bailes ieskatīties acīs patiesībai; jau doma vien, ka zināmos apstākļos viņiem, iespējams, būs jāķeras klāt kādam sāpīgākam pretlīdzeklim, viņus dara nemierīgus. Šāda attieksme, varat būt droši, neliecina ne par apdomību, ne līdzcietību, nedz par veselo saprātu; šāda nostāja norāda uz mazdūšību, bezatbildību, nesaprātību un muļķību. Šie paši cilvēki, kad nelaime jau notikusi, panikas pārņemti metas cīnīties ar ļaunumu, taču tad jau ir par vēlu. Viņi aizmirst, ka apdomība prasa, lai labi apdomāts, pieredzes un skaidra skatiena izauklēts padoms tiktu dots savlaicīgi un būtu saprotami noformulēts.

Turpināsim lasīt svētā Mateja Evaņģēliju: „mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ (Mt 22, 16) Mani nebeidz pārsteigt šis cinisms. Viņu vienīgais nodoms ir sagrozīt mūsu Kunga Jēzus sacīto, „pieķert“ Viņu kādā nepārdomāti izteiktā vārdā; un tā vietā, lai vienkārši izklāstītu Kungam problēmu, ko paši uzskata par neatrisināmu, viņi cenšas Jēzu apžilbināt ar slavas vārdiem, kuriem vajadzētu nākt vienīgi no patiesi pārliecinātu sekotāju godīgajām sirdīm un lūpām. Es apzināti kavējos pie šīs farizeju uzvedības, lai mēs caur to iemācāmies būt ne aizdomu pilni, bet apdomīgi gan; lai nevienam neizdodas mūs piekrāpt ar tēlošanu, pat ja tā būtu ietērpta vārdos un žestos, kas paši par sevi ir patiesi, kā tas ir tikko lasītajā Svēto Rakstu fragmentā. „Tu nešķiro cilvēkus“, tie Viņam saka, „Tu esi nācis pie visiem; nekas Tevi nevar apturēt sludināt patiesību un mācīt labo.“ (sal. Mt 22, 16)

Atkārtoju: mums jābūt apdomīgiem, bet ne slimīgi aizdomīgiem. Dāvājiet savu vispilnīgāko uzticību visiem; esiet cēlsirdīgi. Kristieša, jebkura godīga cilvēka vārds (es pilnībā uzticos ikvienam) man ir vairāk vērts nekā simts vienprātībā esošu notāru dots paraksts, pat ja kādreiz varbūt ir gadījies, ka tamdēļ tieku pievilts. Es labprātāk pakļauju sevi riskam, ka manu uzticēšanos kāds bezgodis izmantos ļaunprātīgi, nekā jau priekšlaicīgi liedzu savam tuvākajam uzticēšanos, ko viņš kā cilvēks un Dieva bērns ir pelnījis saņemt. Es jums droši varu apgalvot, ka sekošana šim principam mani nekad nav pievīlusi, bet vienmēr devusi labus rezultātus.

Rīkoties taisnīgi

Ja ikreiz, kad lasām Evaņģēliju, mēs negūstam no tā konkrētas mācības mūsu šī brīža dzīvei, mēs to meditējam nepietiekami. Daudzi no jums vēl ir jauni, citi esat jau pārkāpuši brieduma slieksni. Jūs visi, mēs visi vēlamies nest labus augļus; ja tā nebūtu, mēs šeit neatrastos. Centīsimies savā dzīvē atrast vietu pašuzupurēšanās garam, karstai vēlmei likt lietā to talentu, ko Kungs mums ir uzticējis, darot to dievišķā dedzībā glābt dvēseles. Un tomēr tā nebūtu pirmā reize, ja par spīti labajai gribai, kāds iekristu ex pharisaeis et herodianis (sal. Mk 12, 13) — farizeju un herodiešu slazdā, ko izliek tie, kuru kristiešu pienākums būtu aizstāvēt Dieva tiesības, bet kuri tā vietā ir saistījušies ar ļaunā spēkiem un tā interešu samulsināti viltīgi uzglūn saviem ticības brāļiem, kas kalpo tam pašam Pestītājam.

Esiet apdomīgi un vienmēr rīkojieties vienkārši, jo vienkāršība ir laba Dieva bērna tikums. Esiet dabiski savā uzvedības un runas veidā. Tiecieties nokļūt līdz problēmas būtībai, neesiet virspusēji. Ņemiet vērā, ka, ja vien patiesi vēlamies svēti un vīrišķīgi pildīt savus kristieša pienākumus, mums jau iepriekš jābūt gataviem, ka reizēm var nākties sagādāt nepatīkamus brīžus gan sev, gan arī citiem cilvēkiem.

Neslēpšu jums, ka reizēs, kad man kādam jāaizrāda vai jāpieņem lēmums, kas, zinu, būs sāpīgs, es pārdzīvoju pirms tam, pēc tam un arī brīdī, kad tas man jādara. Un es nebūt neesmu sentimentāls! Mani mierina vienīgi doma, ka tikai dzīvnieki neraud. Mēs, cilvēki, Dieva bērni raudam. Es zinu un saprotu, ka arī jums, ja centīsieties savus pienākumus pildīt uzticīgi, būs jāpiedzīvo grūti brīži. Neaizmirstiet, ka daudz ērtāk ir par katru cenu izvairīties no ciešanām, atrunājoties ar nevēlēšanos otru sarūgtināt; taču tas nav pareizais ceļš.

Nereti tomēr aiz šīs vilcināšanās slēpjas apkaunojoša bēgšana no paša sāpēm, jo parasti tas nav nekas patīkams — kādam nopietni ko aizrādīt. Mani bērni, atcerieties, ka elle ir pilna ar klusējošām lūpām.

Mūsu starpā ir vairāki ārsti. Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos atkal aizņemties piemēru no medicīnas; iespējams pateikšu kaut ko no zinātniskā viedokļa muļķīgu, tomēr kā salīdzinājums garīgās dzīves procesiem man šis piemērs būs ļoti noderīgs. Lai sadziedētu brūci, vispirms tā kārtīgi jāiztīra, arī labu gabalu apkārt tai. Ķirurgam ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir sāpīgi, tomēr viņš arī zina — ja tas netiks izdarīts tagad, vēlāk sāpes būs vēl lielākas. Pēc tam viņš uzliek uz brūces kādu dezinficējošu līdzekli, kas dedzina, manā dzimtajā pusē mēs sakām — „kož“. Pacientam sāp, tomēr tas ir vienīgais veids kā nepieļaut, ka brūcē iekļūst infekcija.

Ja jau attiecībā uz fizisko veselību mums ir skaidrs, ka jārīkojas šādi un ne citādi, pat ja runa ir varbūt vien par sīku ievainojumu, cik gan vēl nopietnāk mums būtu jāattiecas pret dvēseles veselību, jo tā ir cilvēka dzīves centrs. Padomājiet, vai šeit nav vēl svarīgāk ļaut brūces iztīrīt, izgriezt to, kas lieks, nolīdzināt, dezinficēt un, ja vajadzīgs, paciest sāpes. Šādi rīkoties un nevairīties no sava pienākuma mums prasa apdomība, jo sava pienākuma apiešana būtu liela tuvredzība un pat smags pārkāpums pret taisnīguma un stipruma tikumiem.

Varat būt droši, ka kristietim, ja vien viņš patiesi vēlas rīkoties taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā, ir vajadzīgi visi tikumi, pat ja dažos no tiem vēl ļoti jāaug. Jūs jautāsiet: „Tēvs, bet ko lai daru ar savām vājībām?“ Es jums atbildēšu: „Vai gadījumā ārsts, kurš pats ir slims, tāpēc nevar ārstēt? Pat ja runa ir par hronisku kaiti. Vai tad paša slimība viņam liegs izrakstīt piemērotas zāles slimniekiem? Protams, ka nē: lai ārstētu, pietiek, ja ir vajadzīgās zināšanas, kas tiek liktas lietā ar tikpat lielu ieinteresētību, kā cīnoties pašam ar savu slimību.“

Mūsu pašu vājuma dziedinošais spēks

Ja ik dienas Dieva klātbūtnē drosmīgi izmeklēsiet sirdsapziņu, jūs tāpat kā es noteikti atklāsiet sevī neskaitāmus trūkumus. Taču nebaidieties — ja mēs cīnāmies, lai ar Dieva palīdzību no tiem atbrīvotos, tie vairs nešķiet tik svarīgi un kļūst vieglāk pārvarami, pat ja arī ir sajūta, ka mums nekad neizdosies tos iznīdēt pavisam. Vēl vairāk — ja vien no tiesas centīsies atbildēt Dieva žēlastībai, neraugoties uz savām vājībām, tu varēsi palīdzēt arī citiem tikt galā ar viņu nopietnām kļūdām. Apziņa, ka esi tikpat vājš kā viņi — spējīgs uz jebkuru grēku, lai arī cik briesmīgs tas nebūtu —, tevī modinās līdzcietību un lielāku iejūtību, bet vienlaikus arī prasīgumu, vēloties kaut ikviens no mums izšķirtos patiesi mīlēt Dievu no visas sirds.

Mums kristiešiem, Dieva bērniem, jāpalīdz citiem, savā dzīvē godprātīgi īstenojot to, par ko liekulīgie farizeju kalpi un herodieši, tik nekrietni lišķējot, slavēja Mācītāju: „Tu neskaties uz cilvēka personu.“ (Mt 22, 16) Tas nozīmē, ka mums pilnībā jāatsakās no jebkāda veida cilvēku „šķirošanas“. Mums interesē visu cilvēku dvēseles, lai arī ir saprotams, ka pirmām kārtām mēs rūpējamies par tiem, kurus tā vai cita iemesla dēļ, pat ja mums šķiet, ka šis iemesls ir tikai un vienīgi cilvēcisks un pasaulīgs, pats Dievs ir nolicis mums blakus.

Et viam Dei in veritate doces (Mt 22, 16) — „Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ Nekad nepārstāj mācīt, tas ir, rādīt Dieva ceļus saskaņā ar pilnīgu patiesību. Lai tevi nebiedē tas, ka citi varētu pamanīt tavus personīgos trūkumus. Tavus un arī manus, par kuriem man tā vien prasās stāstīt cilvēkiem, atklājot manu personīgo cīņu, cenšoties izlabot savu dzīvi tajā vai citā punktā, lai būtu uzticīgāks Kungam. Pūles, ko pieliksiet, lai atbrīvotos no savām vājībām un tās uzvarētu, jau pašas par sevi būs veids, kā rādīt citiem Dieva ceļus un darīt to ar savas dzīves piemēru, tas ir, pirmām kārtām un par spīti mūsu visiem redzamajām kļūdām — ar darbiem un tikai pēc tam ar Baznīcas mācību tāpat kā to darīja pats Kungs, kurš coepit facere et docere (Apd 1, 1) — „darīja un mācīja“ —iesāka ar darbiem un turpināja ar sludināšanu.

Tagad, kad esmu atzinies, ka jūs ļoti mīlu un ka vēl vairāk jūs mīl Debesu Tēvs, jo Viņš ir bezgalīgi labs un liels Tēvs; un pēc tam, kad esmu jums arī atklājis, ka man nav nekā, ko jums pārmest, jo visi esam vienlīdz lieli grēcinieki, es tomēr domāju, ka mans pienākums ir palīdzēt jums mīlēt Jēzu Kristu un Baznīcu, kas ir Viņa ganāmpulks, stiprāk, jo šai ziņā, domāju, ka neesat man priekšā; jūs cenšaties mani apsteigt, bet tas jums vēl neizdodas. Kad savos sprediķos vai personīgās sarunās ar jums, norādu uz kādu kļūdu, es to nedaru, lai sāpinātu. Mani vada tikai un vienīgi karsta vēlēšanās, lai mēs mīlētu Kungu vēl vairāk. Kad uzstāju, ka nepieciešams praktizēt tikumus, es neaizmirstu, ka man tas ir tikpat svarīgi kā jums.

Reiz man gadījās dzirdēt kādu nejēgu ciniski izsakāmies, ka izdarītās kļūdas mums tikai liek atkal un atkal iekrist vienā un tai pašā slazdā. Es, turpretim, jums saku, ka apdomīgs cilvēks ikvienu neizdošanos izmanto tam, lai labotos, lai mācītos rīkoties pareizi, lai atjaunotos savā lēmumā kļūt svētam. Centieties, lai jūsu neveiksmes un uzvaras kalpošanā Dievam vienmēr palīdz jums augt mīlestībā un stiprināties jūsu degsmei un aizrautībai neapstāties, pildot savus kristieša un pilsoņa pienākumus un izmantojot savas tiesības, lai ko arī tas prasītu. Drosmīgi, nevairoties nedz no pelnīta pagodinājuma, nedz atbildības; nebaidoties no tā, kā uz to, ka godīgi un uzticīgi cenšamies meklēt vienīgi Dieva godu un cilvēku labumu, reaģēs viltus brāļi.

Tātad, mums ir jābūt apdomīgiem. Kādēļ? Tādēļ, lai būtu taisnīgi, lai izdzīvotu tuvākmīlestību, lai auglīgi kalpotu Dievam un visām dvēselēm. Ne velti apdomība ir tikusi saukta par genitrix virtutum, visu tikumu māti (Sv. Akvīnas Toms, In III Sententiarum, dist. 33, q. 2, a. 5.), un arī auriga virtutum visu labo ieradumu vadītāju. (Sv. Bernards, Sermones in Cantica Canticorum, 49, 5 (PL 183, 1018))

Katram savs

Uzmanīgi izlasiet šo Evaņģēlija vietu; no tās mēs varam brīnišķīgi mācīties tikumus, kam vajadzētu izgaismot mūsu rīcības ceļu. Pēc liekulīgā un lišķīgā ievada farizeji un herodieši ķeras vērsim pie ragiem un izklāsta Jēzum problēmu: „Kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?“ (Mt 22, 17) „Pievērsiet uzmanību viņu viltībai“, raksta svētais Jānis Hrizostoms, viņi nesaka: „Izskaidro mums, kā rīkoties būtu labi, pareizi, taisnīgi, bet gan „Kā Tev šķiet?“ Viņi ir pārņemti ar domu Jēzu nodot un panākt to, lai politiskā vara kļūtu Viņam naidīga.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 70, 1 (PG 58, 656)) „Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam denāriju. Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“ (Mt 22, 18-21)

Kā redzat šī dilemma ir tikpat sena kā pasaule, taču pavisam skaidra un nemaldīga ir Mācītāja atbilde. Starp kalpošanu Dievam un kalpošanu cilvēkiem nav nekādas pretrunas; tāpat kā nav pretrunas arī starp mūsu pilsoniskajiem un kristiešu pienākumiem un tiesībām, vai arī dedzīgiem centieniem strādāt, lai veidotu labāku pasauli, un pārliecību, ka šīs zemes dzīve ir pārejoša — tikai viena pietura mūsu ceļojumā uz Debesu tēvzemi.

Tā ir dzīves vienotība, ko es nekad nepaguršu sludināt kā fundamentālu priekšnoteikumu tiem, kas meklē svēttapšanu savā ikdienišķajā dzīvē — darbā, ģimenē un sabiedrībā. Jēzus nepieļauj nekādu pretrunīgumu. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs.“ (Mt 6, 24) Kad kristietis, pilnībā atbildot dievišķajam aicinājumam, savu izvēli izdara par labu Kungam, tā viņu mudina itin visu veltīt Dievam un vienlaicīgi arī rūpēties par to, lai dotu savam tuvākajam to, kas tam pēc taisnības pienākas.

Ir pilnīgi nevietā attaisnoties ar šķietami dievbijīgām atrunām, lai atņemtu citiem to, kas tiem pienākas. „Ja kāds saka: Es mīlu Dievu un ienīstu savu brāli, tas ir melis. Jo kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz?“ (1 Jņ 4, 20) Taču maldās arī tas, kurš kaulējas ar Kungu par mīlestību un cieņu — pielūgsmi, kas Dievam pienākas kā visa Radītājam un mūsu Tēvam; tas, kurš atsakās pildīt Viņa baušļus ar nepatiesu aizbildinājumu, sakot, ka ir baušļi, kas nav savienojami ar kalpošanu cilvēkiem. Nepārprotami skaidri apustulis Jānis ir sacījis, ka „no tā mēs zinām, ka mēs Dieva bērnus mīlam, ja mīlam Dievu un izpildām Viņa baušļus. Jo šī ir Dieva mīlestība, ka izpildām Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.“ (1 Jņ 5, 2-3)

Iespējams, būsiet dzirdējuši ne vienu vien, kas ērtības labad, bet reizēm pat it kā tuvākmīlestības vārdā, uzstājas ar runām un izgudro dažādas teorijas, lai tikai samazinātu ārējās cieņas un godbijības izpausmes, ko veltām Dievam. It viss, kas saistīts ar Kunga pagodināšanu, viņiem šķiet pārspīlējums. Nepievērsiet tiem uzmanību, turpiniet iet savu ceļu. Šie prātojumi tikai raisa strīdus, kas ne pie kā nenoved, vien satrauc dvēseles un kavē to, ka tiek pildīts Jēzus Kristus iestādītais likums — dot katram to, kas tam pienākas —, tā, lai taisnīguma tikums tiktu izdzīvots pilnībā un ar mīlestību.

Pienākums būt taisnīgiem pret Dievu un cilvēkiem

Pirmām kārtām mums jābūt taisnīgiem pret Dievu; ierakstīsim šo pārliecību dziļi savās dvēselēs tā, lai tā atklājas arī mūsu rīcībā. Tas ir īstenais pārbaudes akmens patiesajām alkām un slāpēm pēc taisnības. (sal. Mt 5, 6) Tas ir tas, kas tās atšķir no skauģu un aizvainoto, egoistu un alkatīgo klaigām. Liegt mūsu Radītājam un Pestītājam pateicību par tām neskaitāmajām un neaprakstāmajām dāvanām, ko Viņš mums dod, būtu visbaisākā nepateicība un netaisnība. Ja patiesi pieliekat pūles, lai būtu taisnīgi, jūs bieži pārdomāsiet to, cik atkarīgi no Dieva mēs esam. Jo „kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7) Tā jūs piepildīsieties ar pateicību un vēlēšanos atbildēt Tēvam, kurš neprātīgi mūs mīl.

Tad jūsos atdzīvosies labais bērna bijības gars, kas liks jums vērsties pie Dieva ar visas savas sirds maigumu. Un kad liekuļi mēģinās iesēt jūsos šaubas, vai tikai Kungam ir tiesības prasīt no jums tik daudz, neļaujieties pievilties. Tieši pretēji, nostājieties Dieva priekšā neuzstādot Viņam nekādus noteikumus; paklausīgi kā māls podnieka rokās (Jer 18, 6), padevīgi atzīstoties Deus meus et omnia! — Tu esi mans Dievs un mans viss. Un ja kādreiz jums nāksies saņemt negaidītu triecienu, nepelnītas ciešanas, ko jums sagādās cilvēki, jūs mācēsiet rast spēku, lai ar jaunu prieku dziedātu: lai notiek, piepildās, ir slavēta un mūžam teikta vistaisnīgākā un laipnākā Dieva Griba pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.

Līdzība par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošus talentu (sal. Mt 18, 24), ļoti labi atspoguļo mūsu stāvokli Dieva priekšā. Arī mēs tāpat kā viņš nevaram atmaksāt to milzu parādu, kas mums ir ar Dievu par daudzajām no Kunga saņemtajām žēlastībām. Turklāt šim parādam mēs esam pievienojuši vēl arī savus personiskos grēkus. Lai arī kā mēs censtos, mums nekad neizdosies atlīdzināt Kungam par visu, ko Viņš mums ir piedevis. Bet cilvēku taisnīguma bezspēcībai pretī nostājas Dieva žēlsirdības bezgalība. Dievs var atlaist mums mūsu parādu un izlīgt ar mums,jo „Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ (Ps 106¹⁰⁵, 1)

Šai līdzībai, kā labi zināt, ir otrā daļa, kas ir krasā pretstatā pirmajai. Kalps, kuram nupat tika atlaists milzīgs parāds, neiežēlojas par savu biedru, kurš tam ir parādā vien simts denāriju. Šai brīdī atklājas viņa sirds zemiskums. No likuma viedokļa raugoties, neviens nevar viņam liegt izmantot savas tiesības un pieprasīt, lai tiek atdota nauda, kas tam ir parādā, tomēr kaut kas mūsos iekšēji saceļas un saka, ka šī neiecietīgā rīcība ir tālu no īstena taisnīguma. Nav taisnīgi, ka tas, pret kuru tikai pirms mirkļa izturējušies ar žēlsirdību un sapratni, neizrāda ne mazumiņu iecietības pret savu parādnieku. Atcerieties, ka taisnīgums neizpaužas tikai kā strikta pienākumu un tiesību ievērošana; tas nav matemātikas uzdevums, kura atrisināšanai pietiek vien ar to, ka zinām, kā saskaitīt un atņemt.

Kristīgais taisnīguma tikums tiecas pēc kā vairāk. Tas mūs mudina būt pateicīgiem, laipniem un dāsniem, rīkoties kā godavīriem un uzticamiem draugiem gan labos laikos, gan pārbaudījuma brīžos; tas aicina mūs ievērot likumus un cienīt likumīgo varu; ar prieku laboties, ja redzam, ka esam kādā jautājumā kļūdījušies. Bet pāri visam, ja esam taisnīgi, mēs pildīsim savus profesionālos, ģimenes un sabiedriskos pienākumiem, un darīsim to bez plātīšanās un lielības, centīgi strādājot un izmantojot savas tiesības, kas ir arī mūsu pienākumi.

Es neticu dīkdieņu taisnīgumam, jo ar savu dolce far niente, „saldo dīkdienību“ kā mēdz teikt manā mīļajā Itālijā, viņi reizēm pat ļoti smagā veidā neievēro vienu no būtiskākajiem taisnīguma un vienlīdzības principiem — to, kas saistīts ar mūsu pienākumu strādāt. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Dievs radīja cilvēku ut operaretur! (Rad 2, 15) — „lai viņš strādātu“, un ka pārējie cilvēki — mūsu ģimene un tauta, visa cilvēce — ir atkarīga no mūsu darba ražīguma! Mani bērni, cik gan nabadzīga izpratne par taisnīgumu ir tiem, kas to uzskata vien par materiālo labumu vairāk vai mazāk godīgu sadali!

Taisnīgums un mīlestība uz brīvību un patiesību

Jau kopš savas bērnības tiklīdz, kā teikts Svētajos Rakstos, man bija ausis dzirdēšanai (sal. Mt 11, 15), es sāku saklausīt daudz klaigāšanas un protestus par un ap sociālo jautājumu. Tas nav nekas īpašs, šis jautājums ir mūžsens; iespējams tas radās jau tajā pašā brīdī, kad cilvēki sāka mēģināt kaut kā organizēt savu kopdzīvi un pēkšņi pamanāmākas kļuva vecuma, intelekta un darba spēju atšķirības, dažādās intereses un personības.

Es nezinu, vai sociālo slāņu esamība ir kas neizbēgams, jebkurā gadījumā, nav mans uzdevums — runāt par šiem jautājumiem, un vēl jo vairāk šeit, šajā kapelā, kur esam sapulcējušies, lai runātu par Dievu (nekad savā dzīvē es negribētu runāt par ko citu!) un lai sarunātos ar Dievu.

Par to, ko Providence atstājusi cilvēku ziņā — viņu brīvai un likumīgai apspriešanai —domājiet, ko vēlaties. Taču man kā Kristus priesterim ir pienākums jums atgādināt, ka mēs nekad nedrīkstam pagurt būt taisnīgi; ja vajadzīgs, mums šis tikums ir jāizdzīvo ar patiesu varonību.

Mūsu pienākums ir aizstāvēt ikviena cilvēka personisko brīvību, zinot, ka tas, kurš šo brīvību mums ieguva, ir Jēzus Kristus (sal. Gal 3, 31); ja mēs tā nerīkotos, kādas gan tiesības mums būtu pieprasīt, lai tiek ievērota mūsu pašu brīvība? Tāpat mums ir arī jāsludina patiesība, jo veritas liberabit vos (Jņ 8, 32) — patiesība mūs atbrīvo, turpretim nezināšana — paverdzina. Mums jāaizstāv ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību, uz visu to, kas nepieciešams, lai dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos; tiesības strādāt un atpūsties, brīvi izvēlēties savu dzīves stāvokli, veidot ģimeni un tās klēpī laist pasaulē bērnus, spēt tos uzaudzināt, mierīgi pavadīt slimības brīžus un vecumdienas; tiesības uz kultūru un tiesības apvienoties ar citiem pilsoņiem, lai censtos sasniegt godīgus mērķus; un pirmām kārtām, tiesības pilnīgā brīvībā iepazīt un mīlēt Dievu, mūsu Radītāju, kura pēdas, ja vien viņa sirdsapziņa ir tīra, cilvēks atpazīst ikvienā radītajā lietā.

Tieši tādēļ nedrīkstam klusēt, nepasakot, ka marksisma ideoloģija ir nesavienojama ar ticību Kristum, un to apgalvojot es nejaucos politikā, bet tikai sludinu Baznīcas mācību. Vai var būt vēl kas pretējāks ticībai kā uzskatu sistēma, kurā viss balstās vēlmē izskaust no cilvēka dvēseles Dieva mīlošo klātbūtni? Izkliedziet to cik skaļi vien varat, lai visi jūs dzird: mums nevajag marksismu, lai mēs būtu taisnīgi! Tieši pretēji — šī liktenīgā kļūda, visam meklējot tikai un vienīgi materiālismā balstītus risinājumus un atsakoties no Dieva, kas ir miera nesējs, rada šķēršļus laimei un saprašanās iespējai cilvēku starpā. Kristīgajā ticībā mēs atrodam patiesības gaismu, kas sniedz risinājumu visām problēmām, mums tikai patiesi jācenšas būt īsteniem katoļiem — non verbo neque lingua, sed opere et veritate (1 Jņ 3, 18) — „ne vārdos, ne ar mēli, bet darbos un patiesībā!“ Runājiet par to atklāti un bezbailīgi vienmēr, kad vien rodas tāda izdevība; un ja vajadzīgs — meklējiet šo izdevību paši!

Taisnīgums un tuvākmīlestība

Lasiet Svētos Rakstus. Pārdomājiet katru Kunga dzīves ainu, katru mācību. It sevišķi rūpīgi pārdomājiet padomus un brīdinājumus, kurus Viņš izteica, sagatavojot vīrus, kuriem vajadzēja kļūt par Viņa apustuļiem — Kristus ziņnešiem šajā pasaulē no vienas tās malas līdz otrai. Kāda ir galvenā mācība, ko Viņš tiem sniedz? Vai tas nav jaunais mīlestības bauslis? Tieši ar mīlestību apustuļiem izdodas izlauzt sev ceļu šajā pagāniskajā un samaitātajā pasaulē.

Varat būt pārliecināti, ka, lai risinātu cilvēces lielās problēmas, nepietiek tikai ar taisnīgumu. Nebrīnīties, ka tad, ja rīkosieties tikai un vienīgi pēc taisnības, daudzi cilvēki jutīsies sāpināti. Tas ir tādēļ, ka cilvēka, Dieva bērna, cieņa prasa daudz vairāk nekā tikai taisnību. Taisnībai vienmēr vajadzētu iet roku rokā ar mīlestību, kas to dara maigāku, kas to dievišķo, jo —„Dievs ir mīlestība.“ (1Jņ 4, 16) Mūsu dzinējspēkam vienmēr jābūt Dieva mīlestībai, jo tā palīdz mums mīlēt savus tuvākos, šķīsta un paceļ pārdabiskā kvalitātē visas mūsu šīs zemes mīlestības.

Ceļš no stingra taisnīguma līdz mīlestības pārpilnībai ir tāls. Un tikai daži to noiet līdz galam. Daudzi pašapmierināti apstājas pēc tam, kad pagājuši vien pāris soļus; viņi aizmirst par patiesu taisnīgumu, aprobežojoties ar mazumiņu labdarības darbu, ko paši dēvē par tuvākmīlestību, un neaptver, ka tos darot viņi izpilda vien nelielu daļu no tā, kas patiesībā ir viņu pienākums. Turklāt šie cilvēki ir tikpat paštaisni kā farizejs, par kuru lasām Svētajos Rakstos, un kurš tāpēc vien, ka gavēja divas reizes nedēļā un atdeva ziedojumos desmito tiesu no tā, kas tam piederēja, domājās esam izpildījis Likuma prasības ar uzviju. (sal. Lk 18, 12)

Mīlestība sākas brīdī, kad taisnīgums absolūtā dāsnumā iziet no krastiem. Vispirmām kārtām tā prasa katram izpildīt savus pienākumus, virzoties no taisnīguma likuma izpratnē uz taisnīgumu patiesības izpratnē. Taču, lai mīlētu, ir vajadzīgs kas vairāk — lai mīlētu nepieciešams liels jūtīgums, cieņa pret savu tuvāko, spēja būt uzmanīgam un sirsnīgam, vienvārdsakot, nepieciešams dzīvot, sekojot Apustuļa padomam „cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.“ (Gal 6, 2) Tikai tā mēs pilnībā izdzīvosim tuvākmīlestību un pildīsim Jēzus doto likumu.

Nevaru iedomāties labāku piemēru, lai ilustrētu taisnīguma un mīlestības attiecības, kā māti, kas rūpējas par saviem bērniem. Viņa vienlīdz stipri mīl visus savus bērnus un tieši šī mīlestība viņu mudina ar katru no tiem veidot citādākas attiecības, taisnīguma principu tajās piemērojot individuāli un atšķirīgi, —— atkarībā no katra bērna personības. Mūsu attiecībās ar tuvākajiem mīlestība papildina un pilnveido taisnīgumu, jo liek mums pret dažādiem cilvēkiem, kas atrodas atšķirīgās situācijās, attiekties atšķirīgi, pielāgojoties katra konkrētajiem apstākļiem, tas ir, iepriecināt noskumušo, pamācīt to, kam trūkst zināšanu, izrādīt pieķeršanos un mīlestību tam, kurš ir vientuļš… Taisnība nosaka, ka ikvienam jādod tas, kas tam vajadzīgs, taču tas nebūt nenozīmē, ka visiem jādod viens un tas pats. Utopiski centieni visus vienādot ir pašu lielāko netaisnību avots.

Lai vienmēr rīkotos ar tādu pat gudrību kā mātes, mums ir jāaizmirst pašiem sevi, jāizbeidz tiekties pēc jebkāda laicīga goda, alkstot vienīgi pēc kalpošanas citiem, tāpat kā to darīja Jēzus Kristus: „Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai.“ (Mt 20, 28) Tas prasa apņēmību un nelokāmību, pakļaujot savu gribu, lai tā sekotu Dieva piemēram, strādājot visu labā, cīnoties par visu cilvēku mūžīgo laimi un labumu. Es nezinu nevienu labāku veidu, kā būt taisnīgam, kā vien pašatdeve un kalpošana.

Iespējams, kāds varētu nodomāt, ka esmu ārkārtīgi naivs. Mani tas nesatrauc. Pat ja tādēļ, ka vēl aizvien ticu mīlestībai, tieku saukts par vientiesi, varat būt droši, ka ticēšu tai vienmēr. Un kamēr vien Kungs ļaus man dzīvot, es kā Kristus priesteris rūpēšos, lai to vidū, kas ir Dieva, mūsu Tēva, bērni un mūsu brāļi un māsas, valdītu miers un vienotība, lai cilvēki viens ar otru spētu saprasties, lai visiem būtu viens kopīgs — ticības ideāls!

Vērsīsimies pie Vissvētākās Marijas, uzticīgās un apdomīgās Jaunavas, un svētā Jāzepa, viņas vīra, kurš rāda mums izcilu taisnīga vīra piemēru. (sal. Mt 1, 19) Viņi, kas dzīvoja kopā ar Jēzu, palīdzēs mums izlūgt no Dieva žēlastību, lai šie tikumi, kurus nupat pārdomājām, no tiesas iesakņotos mūsu dvēselē un mēs vienmēr rīkotos kā labi Pestītāja mācekļi, kas ir apdomīgi, taisnīgi un tuvākmīlestības pilni.