Kristieša cerība

Diezgan daudz gadu atpakaļ es ar aizvien pieaugošu pārliecību rakstīju: „Liec visas savas cerības uz Dievu. Tev pašam nekā nav, tu neesi nekas, tu neko nevari. Viņš būs tas, kurš visu izdarīs tavā vietā, ja vien pilnībā ieliksi sevi Viņa rokās.“ (Sv. Hosemarija de Balagers, Consideraciones espirituales, Cuenca 1934, p. 67.) Ir pagājis laiks un šī mana pārliecība ir nostriprinājusies vēl vairāk, iesakņojusies vēl dziļāk. Esmu redzējis kā cerība uz Dievu daudzu cilvēku dzīvē ir aizdegusi brīnisķīgu mīlestības ugunskuru, kura liesma uzturējusi dzīvas un degošas viņu sirdis un nav ļāvusi viņiem zaudēt dūšu vai pagurt, lai arī ceļā ir bijis jācieš — reizēm pat ļoti daudz.

Lasot šīsdienas Mises Svēto Rakstu lasījumu, man kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols, saprotot, ka caur apustuļa vārdiem Dievs mums palīdz saskatīt to, kā, savstarpēji savijoties, trīs teologālie tikumi veido it kā dievišķu rāmi, uz kura tiek austa patiesa kristieša dzīve.

Ieklausieties no jauna svētajā Pāvilā: „Tātad mums, ticībā attaisnotajiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu, pateicoties ticībai, mums ir pieeja žēlastībai, kurā mēs stāvam un dižojamies cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību. Bet nevien tas: mēs gavilējam ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada pacietību, pacietība — pastāvību, pastāvība — cerību. Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs.“ (Rom, 5, 1-5)

Šeit, Dieva klātbūtnē, kas noraugās uz mums no tabernākula, (Kungs, cik ļoti šis Jēzus patiesais tuvums stiprina!), apcerēsim šodien šo maigo Dieva dāvanu — cerību, kas piepilda mūsu dvēseles ar pāri plūstošu prieku. Spe gaudentes (Rom, 12, 12) — „esiet priecīgi cerībā!“ Cerība dara mūs līksmus, jo zinām — ja būsim uzticīgi, mūs gaida Viņa bezgalīgā mīlestība.

Nekad neaizmirsīsim, ka mums cilvēkiem — visiem un ikvienam — ir tikai divi veidi kā dzīvot šajā pasaulē: kā Dieva bērniem, cenšoties dzīvot tā, lai patiktu Tēvam; vai arī, kā vairāk vai mazāk kulturāliem un izglītotiem dzīvniekiem — bez dzīves morālās un pārdabiskās dimensijas. Es nekad neesmu pārāk ticējis „laicīgajiem svētajiem“, kas lielās ar savu neticību. Es viņus patiesi mīlu — tāpat kā visus cilvēkus — savus brāļus un māsas; apbrīnoju viņu labo gribu, kas zināmos aspektos var būt pat varonīga, bet man viņu patiesi žēl, jo viņus piemeklējusi liela nelaime — viņiem trūkst Dieva gaismas un siltuma, tā neizsakāmā prieka, ko dāvā dievišķais cerības tikums.

Patiess kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar savu ticību, visu dara Dieva klātbūtnē, visu uzlūko ar pārdabisku skatienu. Lai arī viņa darbs norit šajā pasaulē, ko viņš dedzīgi mīl, būdams pilnībā iesaistīts visās zemes lietās, viņa skatiens ir nepārtraukti vērsts uz Debesīm. To mums saka arī svētais Pāvils: quae sursum sunt quaerite —„meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt“ — zemes lietām, kad tikāt kristīti —„bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.“ (Kol 3, 1-3)

Šīszemes cerības un kristiešu cerība

Kā pagalam nodrāzts un banāls pantiņš, kas tiek monotoni atkārtots, bieži izskan teiciens — „cerība mirst pēdējā“. It kā cerība mums dotu ieganstu turpināt peldēt pa dzīvi, tā teikt, viegli — bez liekiem sarežģījumiem vai neērtiem jautājumiem, kas urda sirdsapziņu, vai arī, it kā tā būtu sava veida pilnvara, kas mums dotu tiesības vienmēr atlikt uz rītdienu nepieciešamību mainīt savu uzvedību un cīnīties, lai sasniegtu cildenus mērķus, no kuriem visaugstākais ir — būt vienotiem ar Dievu.

Es teiktu, ka šāda izpratne drīzāk ved pie tā, ka cerība tiek jaukta ar ērtības mīlestību, kas sevī slēpj nevēlēšanos sasniegt patiesu labumu — ne garīgu, ne arī godīgi nopelnītu materiālu labumu. Ir cilvēki, kuru augstākais mērķis ir izvairīties no jebkā, kas varētu satricināt šķietamo mieru, ko tiem sniedz viņu viduvējā dzīve. Ja dvēsele ir kā sevī ierāvusies, bikla un slinka, cilvēks padodas šķietami nevainīgām, sīkām savtīguma izpausmēm un apmierinās ar to, ka viņa dzīves dienas, pat veseli gadi aizrit sine spe nec metu — ne uz ko necerot un ne par ko neraizējoties. Šie cilvēki atsakās no jebkuriem sapņiem un centieniem, kuru īstenošana prasa piepūli, cenšoties izvairīties no nedrošības un nemiera, kas neizbēgami pavada jebkuru cīņu. Vienīgais, kas viņiem rūp, ir izbēgt asaras un nepatīkamos brīžus, kas jāpiedzīvo, kad tiek aizskarta mūsu patmīla. Un tomēr — cik gan tālu no mērķa sasniegšanas ir cilvēks, kurš, bailēs no grūtībām, ko varētu prasīt cīņa mērķa sasniegšanai, nokāvis sevī pašu vēlēšanos to sasniegt!

Nereti nākas sastapties arī ar tādu cilvēku virspusējo attieksmi, kuri, par spīti savai it kā inteliģenta un augstas kultūras cilvēka fasādei, uzskata cerību vien par banālu vārsmu objektu. Viņi nav spējīgi ieskatīties paši sevī un beidzot izšķirties, lai cīnītos par labo; cerība viņiem nozīmē vien ilūziju, utopisku sapņojumu, vienkāršu mierinājumu dzīves grūtību un raižu priekšā. Cerība, kas viņu gadījumā ir pilnīgi velta un tukša, viņiem kļūst par lētu iegribu, kas nekur neved.

Taču līdztekus bailīgajiem un vieglprātīgajiem, uz šīs zemes ir arī daudz cilvēku, kam netrūkst godaprāta un kas cildena ideāla vārdā ir gatavi no daudz kā atteikties un nesavtīgi dāvā sevi kalpošanā citiem, kaut varbūt dara to vien filantropijas, ne pārdabisku motīvu vadīti. Es vienmēr esmu dziļi cienījis un pat apbrīnojis to cilvēku nesalaužamo neatlaidību, kuri ar visu sirdi un dvēseli cīnās par kādu cēlu ideālu. Tomēr mans pienākums ir atgādināt, ka ikviens darbs, ko mēs uzņemamies šeit virs zemes — turklāt domājot to paveikt tikai un vienīgi paša spēkiem —, jau kopš saviem pirmsākumiem ir lemts bojāejai. Pārdomājiet šos Svēto Rakstu vārdus: „Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.“ (Māc, 2, 11)

Šī nedrošība un nepastāvīgums, kas raksturīgs zemes lietām, tomēr nenoslāpē mūsos cerību; tieši pretēji — kad atzīstam visu savu pasaulīgo pūļu niecīgumu un riskantumu, tajās paveras vieta patiesai cerībai, kas paceļ ikvienu godīgu cilvēka darbu jaunā pakāpē un dara to par viņa tikšanās vietu ar Dievu. Tādējādi viss, ko darām šeit uz zemes, tiek izgaismots ar mūžīgo gaismu, kas aizdzen prom vilšanās krēslu. Turpretī, ja šīs zemes plāni pārvēršas par mūsu galīgajiem mērķiem, un mēs aizmirstam par savu mūžīgo mājokli Debesīs un to, kam esam radīti, — lai mīlētu un slavētu Kungu, un būtu kopā ar Viņu Debesu valstībā —, pat vislabākie cilvēciskie nodomi pārvēršas nodevībā un var pat novest pie mūsu līdzcilvēku samaitāšanas. Atcerieties svēto Augustīnu, kurš bija piedzīvojis tik daudz sarūgtinājumu, jo nepazina Dievu un meklēja laimi ārpus Viņa. Atcerieties viņa slaveno un tik patieso izsaukšanos: „Kungs, Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.“ (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32, 661)) Iespējams nav lielākas traģēdijas cilvēkam kā pašapmāns, kurā viņš dzīvo, kad liek savu cerību (izkropļotu, viltus cerību) uz kaut ko, kas nevar viņam apsolīt to Mīlestību, kas vienīgā atspirdzina un remdē jebkuru izsalkumu.

Drošā pārliecība, ko novēlu arī jums un ko man dod sajūta — apziņa, ka esmu Dieva bērns, mani piepilda ar patiesu cerību, kas būdama dievišķs tikums, iesakņojoties mūsos, pielāgojas mūsu dabai un kļūst arī par cilvēcisko tikumu. Esmu laimīgs, jo droši zinu, ka, ja vien būsim uzticīgi līdz galam, mēs nopelnīsim Debesu valstību, kur mūs sagaidīs neizsakāma laime, jo quoniam bonus (Ps 106¹⁰⁵, 1) — „Dievs ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Šī pārliecība liek man saprast, ka vienīgi tam, kas nes sevī Dieva zīmogu, piemīt neizdzēšamā mūžības zīme un tā vērtība ir nezūdoša. Tāpēc cerība nevis šķir mani no šīs pasaules lietām, bet gan tuvina tām jaunā — kristīgā veidā, kas cenšas it visā atklāt mūsu kritušās dabas un Dieva Radītāja un Pestītāja savstarpējo saikni.

Uz ko lai liekam savu cerību?

Pasaule piedāvā daudz labumu, kas šķiet kārojami mūsu sirdij, kas kliedz pēc laimes un kvēli meklē mīlestību. Turklāt mēs taču gribam visur sēt mieru un prieku, un nevaram apmierināties vien ar savu paša laimi — mēs gribam, lai laimīgi būtu arī mūsu līdzcilvēki. Tādēļ ne viens vien no jums varbūt jautās: „Uz ko tad mums, kristiešiem, likt savu cerību?“

Diemžēl cilvēki, kuru mērķi, kaut cienījami, tomēr pārlieku šauri, un kuru ideāli ir tikai un vienīgi pārejoši un gaistoši, aizmirst, ka kristieša ilgām būtu jābūt virzītām uz daudz augstākām virsotnēm — uz bezgalību. Mēs alkstam pēc paša Dieva Mīlestības, mēs alkstam to baudīt pilnībā un u mūžiem — ar prieku, kas nekad nebeidzas. Galu galā mēs tik daudz reižu esam pārliecinājušies, ka šīs zemes dzīve un viss, kas ar to saistīts, reiz beigsies. Tas notiks tad, kad pienāks pasaules gals, un vēl pirms tam — katram no mums atsevišķi — mūsu nāves dienā, jo nedz slavu, nedz bagātības mēs nevarēsim paņemt sev līdzi. Tāpēc paceļoties uz cerības spārniem, kas nes mūsu sirdis pie Dieva, mēs esam iemācījušies lūgt: in te Domine speravi, non confundar in aeternum (Ps 31³⁰, 2) —„Pie Tevis, Kungs, es patveros, neļauj man kaunā palikt mūžīgi!Kungs, es ceru uz Tevi, lai Tu mani vadi tagad un vienmēr mūžīgi mūžos.“

Kungs nav mūs radījis tāpēc, lai mēs būvētu šeit uz zemes „paliekamu vietu“ (sal. Eb 13, 14), jo „šī pasaule ir tikai ceļš uz citu mājvietu, kurā vairs nebūs ne bēdu, ne raižu.“ (Jorge Manrique, Coplas V) Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc mums, Dieva bērniem, būtu jāatstāj novārtā šīs pasaules lietas. Pats Dievs tās nolicis mūsu priekšā, lai mēs tās svētdarītu un piepildītu ar mūsu svēto ticību, kas vienīgā nes patiesu mieru un prieku cilvēkiem, lai kur arī tie atrastos un ko darītu. Jau kopš 1928. gada es sludinu steidzamo nepieciešamību darīt mūsu sabiedrību kristīgāku. Mums jāienes pārdabiskais dzīves skatījums itin visos mūsu cilvēces slāņos; ikvienam no mums ir jāpūlas darīt savs ikdienas darbs (vai tas būtu intelektuālais vai fiziskais darbs) tā, lai tas kļūtu par dievišķu, pārdabisku darbu. Tādējādi ikviena cilvēciskā nodarbe tiks izgaismota ar jaunu cerību, kas sniegsies pāri laikam un zūdamībai, kas raksturīga visam pasaulīgajam.

No kristības brīža mēs kļūstam par Kristus vārda nesējiem. Mēs nesam sevī Kristus vārdu, kas atveldzē, iedrošina un nomierina ievainotas sirdsapziņas. Bet lai Kungs varētu darboties mūsos un mūsu labā, mums Viņam jāsaka, ka esam gatavi cīnīties ik dienas — arī tad, ja mums šķistu, ka esam vāji un nekam nederīgi, arī tad, ja mūsu personisko grēku un vājuma nasta mums liktos nepanesama. Teiksim Kungam aizvien no jauna, ka paļaujamies uz Viņu un Viņa palīdzību; ja nepieciešams, darīsim to gluži kā Ābrahams — cerot pretī cerībai. (sal. Rom 4, 18) Tas dos mums spēku darīt mūsu darbu ar atjaunotu degsmi un mācīt cilvēkus visu uztvert, nezaudējot mieru, un būt brīviem no naida un neuzticēšanās, no nezināšanas, nesaprašanās, neiecietības un pesimisma, jo — Dievam viss ir iespējams.

Lai arī kur mēs atrastos, Kungs skubina mūs būt nomodā. Uzklausot šo Dieva aicinājumu, audzēsim sevī cerības pilnu vēlēšanos tiekties pēc svētuma un darīsim to ar darbiem. „Dod man savu sirdi, mans dēls“ (Sak 23, 26), mēs it kā dzirdam Kungu mums sakām. Beidz būvēt gaisa pilis un beidzot atver savu dvēseli Dievam; tikai Viņā tu atradīsi patiesu pamatu savai cerībai un pamudinājumu darīt citiem labu. Ja cilvēks necīnās pats ar sevi un necenšas izdzīt no savas dvēseles cietokšņa visus līdz pat pēdējam ienaidniekam — lepnumu, skaudību, miesas un acu kārību, savu iluzoro pašpietiekamību un mežonīgās alkas pēc visatļautības, ja viņā nav iekšējās cīņas, pat viscildenākie ideāli novīst kā zāles zieds. „Jo saule uzlēca savā karstumā un izkaltēja zāli, un tās zieds nokrita, un tās vaiga skaistums gāja bojā.“ (Jk 1, 10—11) Un pēc tam pat pie vismazākās vēja pūsmas kā ļauna nezāle, kas ātri izplatās, izsējas un asnus sāk dzīt bezcerība un skumjas.

Jēzus nevar samierināties ar to, ka sekojam Viņam it kā minstinoties. Viņš prasa (un Viņam uz to ir tiesības!), lai ejam kristīgo ceļu droši un esam nepiekāpīgi grūtību priekšā. Viņš uzstāj, lai soļi, ko speram, ir stingri un konkrēti, jo pārlieku vispārīgi nodomi laboties parasti ir visai neauglīgi. Šīs izplūdušās, nekonkrētās apņemšanās ir vien tukšas ilūzijas, ar kurām mēs cenšamies apklusināt dievišķo balsi, kas skan mūsu sirdī; tās ir kā maldugunis, kas nedz dedzina, nedz dod siltumu un izdziest tikpat pēkšņi kā uzliesmojušas.

Es pārliecināšos par tavu labo nodomu patiesumu tad, kad redzēšu, ka virzies uz to īstenošanu mērķtiecīgi un ar neatlaidību. Dari labu, izvērtē, kā tu veic savas ikdienas nodarbes, esi taisnīgs (jo īpaši mājās un darbā), kaut arī tas no tevis prasītu daudz spēka; dari laimīgus savus līdzcilvēkus, ar prieku kalpojot kolēģiem, cenšoties pabeigt ikvienu darbu cik labi vien vari, ar sapratni un smaidu, ar savu kristīgo skatījumu uz dzīvi. Itin visu dari Dieva dēļ, domājot par Viņa godību. Dzīvo ar augšupvērstu skatienu, ilgojoties pēc mūsu mūžīgās Debesu tēvzemes, jo tā ir vienīgais īstais mērķis, pēc kā patiesi vērts tiekties.

Es spēju visu

Ja neredzēšu tevi cīnāmies, tev neizdosies mani pārliecināt, ka patiesi centies vairāk identificēties ar Kristu, Viņu iepazīt un iemīlēt. Kad mēs no tiesas sākam sekot Kristum un uzvesties kā Dieva bērniem pieklājas, mēs ātri vien apjaušam, kas mūs sagaida, - svētais Krusts, kas mums būtu jāuzlūko kā galvenais atbalsta punkts mūsu cerībai būt vienotiem ar Kungu.

Es jau iepriekš brīdinu, ka tas nav nedz viegls, nedz ērts uzdevums — dzīvot tā, kā to mums māca Kungs. Tas prasa nopietnu piepūli. Paklausieties kādus pārbaudījumus un ciešanas, pildot Jēzus gribu, nācās piedzīvot apustulim: „No jūdiem piecas reizes saņēmu pa četrdesmit sitienu, atskaitot vienu. Trīs reizes tiku rīkstēm šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reizes izcietu kuģa bojā eju, diennakti biju jūras dzelmē. Bieži biju ceļojumos, upju briesmās, laupītāju apdraudēts, briesmas man draudēja no savas tautas, briesmas no pagāniem, biju briesmās pilsētās, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmas draudēja no viltus brāļiem. Darbā un pūlēs, daudz negulētās naktīs, badā un slāpēs, daudzos gavēņos, saltumā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, arī ikdienas drūzma ap mani un rūpes par visām draudzēm.“ (2 Kor 11, 24-28)

Mūsu kopīgajās sarunās ar Kungu man vienmēr patīk stingri turēties pie īstenības, kurā dzīvojam, nemēģinot izgudrot kaut kādas teorijas vai arī sapņot par lieliem upuriem vai varoņdarbiem, kas reti kad notiek. Patiesi svarīgi ir tikai tas, lai labi izmantojam šo laiku, kas mums dots un kas, šķiet, izslīd mums caur pirkstiem, — kristietim laiks ir dārgāks par zeltu, tādēļ, ka jau uz šīs zemes liek nojaust to godību, ar ko mēs tiksim atalgoti nākamajā dzīvē Debesīs.

Skaidrs, ka mēs savā ikdienā nesastapsimies nedz ar tāda mēroga, nedz tik daudz grūtībām, kādas šķērsoja Saula dzīves ceļu. Mums uz savas ādas nāksies izjust to, cik zemisks ir mūsu pašu savtīgums, nāksies saņemt juteklības pātagas cirtienus, bezjēdzīga un smieklīga lepnuma pļaukas un vēl daudz citu pazemojošu un sāpīgu trūkumu — arvien jaunas un jaunas vājības. Vai lai tāpēc mēs zaudējam dūšu? Nekādā gadījumā! Atkārtosim šos vārdus kopā ar svēto Pāvilu un teiksim Kungam: „Kristus dēļ man patīk manas vājības, nievāšanas, posts, vajāšanas, apspiešana; jo, būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs.“ (2 Kor 12, 10)

Reizēm, kad mūsu dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji tam, kā bijām iztēlojušies, mums gluži dabiski pār lūpām izlaužas izmisuma vaids: „Kungs, man nekas neizdodas!“ Īstenībā tas nozīmē tikai to, ka ir pienācis laiks visu sākt atkal no jauna un sacīt Kungam: ar Tevi man viss izdosies un es droši iešu uz priekšu, jo Tu esi mans stiprais Dievs, quia tu es, Deus, fortitudo mea. (Ps 43⁴², 2)

Es tev lūdzu, lai, pildot savus ikdienas pienākumus, tu pacenties neatlaidīgi pacelt gara acis uz Debesīm, jo cerība mūs mudina turēties pie Dieva stiprās rokas, ko Viņš nemitējas mums sniegt, lai mēs nekad nezaudētu pārdabisko skatījumu uz dzīvi — arī ne brīžos, kad jūtam sevī pamostamies kaislības, kas grib mūs ieslodzīt mūsu egoisma šaurajā burī, vai arī kad bērnišķīgā iedomībā sevi iztēlojamies esam par pasaules centru. Es dzīvoju pārliecībā, ka, ja nepacelšu skatienu augšup un ja man nebūs Jēzus, es nekad neko nepanākšu. Es zinu, ka stiprums, kas man vajadzīgs, lai uzveiktu sevi pašu un uzvarētu šajā cīņā, nāk no šī bez mitas atkārtotā sauciena, kas ietver sevī Dieva drošo apsolījumu, ka Viņš nepametīs savus bērnus, ja vien Viņa bērni nepametīs Viņu: „Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 13)

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.

Dievs nekad nepagurst piedot

Svētie Raksti mūs brīdina, ka pat „taisnais krīt septiņas reizes.“ (Sak 24, 16). Ikreiz, kad lasu šos vārdus, mana dvēsele notrīs mīlestībā un sāpēs. Ar šo dievišķo brīdinājumu Kungs jau atkal nāk mums pretī, lai runātu par savu neizsmeļamo žēlsirdību, maigumu un piedošanu. Varat būt droši, ka Dievs nevēlas mūsu grēkus un vājības, taču Viņš tos pazīst un ar tiem pat rēķinās, lai vadītu mūs mūsu svēttapšanas ceļā.

Es teicu — mana dvēsele notrīs mīlestībā. Kad palūkojos uz savu dzīvi, es patiesi redzu, ka neesmu nekas, ka nekam nederu, ka man nekas nepieder un ka es neko nevaru — es esmu nekas! Toties Viņš ir viss un vienlaicīgi arī — Viņš ir mans un es esmu Viņa, jo Viņš nekad mani neatraida, jo Viņš ir atdevis sevi par mani. Vai esat redzējuši vēl lielāku mīlestību?

Tomēr mana dvēsele notrīs arī sāpēs, jo kad pārdomāju savu rīcību, es pats nesaprotu, kā esmu varējis tik daudz reižu atraidīt savu Kungu. Man pietiek vien atskatīties uz tām pāris stundām, kas šodien nodzīvotas, lai atklātu savā uzvedībā tik daudz mīlestības un uzticības trūkuma. Mani tas patiesi sāpina, tomēr neatņem mieru. Es nometos Dieva priekšā ceļos un atklāti atzīstu savu stāvokli. Un nekavējoties saņemu Viņa palīdzību un dzirdu kā manas sirds dziļumos Kungs saka man vēl un vēlreiz: meus es tu! (Is 63, 1)— „„Mans tu esi!“ Es zinu un vienmēr esmu zinājis, kāds tu esi. Uz priekšu!“

Citādi nemaz nevar būt. Ja pastāvīgi meklēsim Dieva klātbūtni un nostāsimies Viņa priekšā, augs mūsu paļāvība uz Kungu, mēs pārliecināsimies, ka Viņa mīlestība un aicinājums vēl aizvien ir spēkā — Dievs nekad nepagurst mūs mīlēt. Cerība liek mums pārliecināties, ka bez Kunga mēs netiekam galā pat ne ar vismazāko no saviem pienākumiem, turpretī kopā ar Viņu, ar Viņa žēlastības palīdzību mūsu ievainojumi sadzīst un mēs tiekam ietērpti Viņa spēkā, kas mums palīdz stāvēt pretī ienaidnieka uzbrukumiem un kļūt pilnīgākiem. Īsi sakot, apziņai, ka esam veidoti no vienkārša māla, pirmām kārtām vajadzētu kalpot tam, lai stiprinātu mūsos cerību Jēzum Kristum.

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš „sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.“ (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja? (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: „Varam!“ (Mk, 10, 39)

Garīgās cīņas nozīme

Man jūs jābrīdina par kādām lamatām, ko Sātans (viņš nekad neatpūšas!) nevilcinās izmantot, lai atņemtu mums mieru. Iespējams, kādā brīdī mūsos var iezagties šaubas un kārdinājums domāt, ka savā cīņā nemaz nevirzāmies uz priekšu, vai vēl pat ļaunāk — ka nožēlojami regresējam. Galu galā mūsos pamazām var pieņemties spēkā pārliecība, ka, lai arī kā mēs censtos laboties, viss kļūst tikai aizvien sliktāk. Varat būt droši, ka parasti šī pesimistiskā spriešana ir tikai tukšas iedomas, māņi, ko vislabāk būtu dzīt prom. Ja jūs pārņem šādas domas, tas ir tādēļ, ka jūsu dvēsele kļuvusi uzmanīgāka, sirdsapziņa jūtīgāka, mīlestība — prasīgāka, vai arī Dieva žēlastības gaisma — spožāka, tāpēc sīkākās nianses, kas sirdsapziņas pustumsā jums paslīdētu garām nepamanītas, tagad skaidri redzamas. Lai arī kāds būtu tā iemesls, mums uzmanīgi jāieklausās šajā satraukumā un nemierā, ko sevī sajūtam, jo kad Kungs sūta mums savu gaismu, parasti Viņš lūdz no mums vairāk pazemības vai dāsnuma. Atcerieties, ka Dieva apredzība mūs nemitīgi vada un nežēlo savu palīdzību, darot lielus un mazākus brīnumus, lai palīdzētu saviem bērniem tikt uz priekšu.

Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii, dies eius (Īj 7, 1) — „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?“Neviens nevar apiet šo likumu, pat ne mūžīgie ērtību meklētāji, kas pūlas to nesadzirdēt un pamet Kristus karapulka rindas, lai mestos cīņā par sava slinkuma, augstprātības un sīko ambīciju apmierināšanu, kļūstot par paša iegribu vergiem.

Ja jau cīņa un pūles ir cilvēkam dabiskas un veido daļu no viņa dzīves, centīsimies tās pielikt, veicot savus pienākumus iespējami neatlaidīgi, lūdzoties un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ar tīru nodomu un ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, kurš mūs mīl. Tā ar uzviju tiks piepildītas mūsu alkas pēc Mīlestības, un mēs virzīsimies uz priekšu savā ceļā uz svētumu, lai arī, ik vakaru, dienai beidzoties, pārliecināsimies, ka mums vēl joprojām tāls ceļš ejams.

Atjaunojiet šo savu apņemšanos ik rītu, bez vilcināšanās sakot Dievam: serviam! Es Tev kalpošu, Kungs! Atjaunojiet apņemšanos nepiekāpties kārdinājuma priekšā, neļauties slinkumam vai apātijai, bet uzsākt savus ikdienas darbus ar lielāku cerību, vairāk optimisma un pārliecības, ka arī tad, ja kādā no kaujām gadīsies zaudēt, ar vienu patiesu mīlestības aktu pietiks, lai šo neveiksmi pārvarētu.

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (Ps 27²⁶, 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, „Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.“ (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104¹⁰³ 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Cik gan brīnišķīgi tas būs, kad mūsu Tēvs mums sacīs: „Tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā!“ (Mt 25, 21) Piepildieties ar cerību! Cerība ir lielākais brīnums, kas dāvāts kontemplatīvai dvēselei! Mēs dzīvojam no ticības, cerības un mīlestības, un cerība ir tā, kas mūs dara stiprus. Vai atceraties svētā Jāņa vārdus? „Es rakstu jums, jaunieši, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno uzvarējāt.“ (1 Jņ 2, 14) Dievs mūs skubina vienmēr cerēt, lai Baznīca un cilvēce nekad nezaudētu savu jaunību. Jūsu spēkos ir itin visu cilvēcisko pārvērst dievišķajā gluži tāpat kā karalis Midas itin visu, kam pieskāras, pārvērta zeltā.

Nekad neaizmirstiet, ka pēc nāves jūs sagaidīs Mīlestība. Un Dieva mīlestībā jūs atradīsiet arī visas savas īstās šīszemes mīlestības. Kungs ir paredzējis mums pavadīt šo īso laiku virs zemes strādājot un darot labu, kā to darīja Viņa Pirmdzimtais. (sal. Apd 10, 38) Bet tikmēr mums jābūt modriem, lai varētu saklausīt to aicinājumu, ko svētais Ignācijs no Antiohijas sāka nojaust savā dvēselē tad, kad tuvojās viņa moceklības stunda: „Nāc pie Tēva!“ (Sv. Ingnācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7 (PG 5,694)) Nāc pie sava Tēva, kas tevi nepacietīgi gaida.

Lūgsim Jaunavai Marijai, Spes nostra — mūsu Cerībai, lai viņa mūsos iededz karstu un svētu vēlēšanos visiem kopā dzīvot Tēva namā. Itin nekas vairs nespēs mūs satraukt, ja nolemsim noenkurot savas sirds ilgas mūsu patiesajā Tēvzemē. Tad Kungs vadīs mūs ar savu žēlastību, dos labu vēju, kas nesīs mūsu laivu uz brīnišķīgajiem Debesu valstības krastiem.