Sarkankrāsas ceļa stabi

No bērnības man atmiņā dziļi iespiedušās ceļazīmes, ko manā dzimtajā pusē mēdza izvietot gar ceļa malām kalnos. Tie bija augsti, parasti sarkanā krāsā krāsoti stabi, kas piesaistīja manu bērna uzmanību. Tolaik man tika paskaidrots, ka šie stabi ir domāti tam, lai ziemā, kad sasnigs sniegs, apklājot takas, labības laukus un ganības, mežus, klintis un nogāzes, tie, slejoties ārā no sniega segas, kalpotu par drošu atskaites punktu, lai cilvēki zinātu, kur ir ceļš.

Iekšējā dzīvē notiek kas līdzīgs. Tajā ir gan pavasari, gan vasaras, taču ir arī ziemas; dienas bez saules un naktis bez mēnessgaismas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu draudzību ar Kristu ietekmē mūsu garastāvoklis, svārstīgās emocijas un pašsajūtas maiņas. Šāda veida attieksme liecina par egoismu un tiekšanos pēc savas ērtības un nekādi nav savienojama ar mīlestību.

Tādēļ šajos vētru un sniegputeņu laikos dažas stipras (ne sentimentālas) dievbijības prakses, kas iesakņojušās dvēselē un ir atbilstošas katra konkrētajiem dzīves apstākļiem, būs gluži kā šie sarkanie ceļa stabi, kas vēl aizvien rādīs mums pareizo ceļu, līdz kamēr Kungs vēlēsies, lai atkal spīdētu saule. Tad ledus izkusīs, un mūsu sirds no jauna iedegsies ar to liesmu, kas patiesībā nekad nebija izdzisusi, tikai kā gruzdoša ogle slēpās zem pelnu kārtas, kas mūsu pašu apsīkušās centības vai mazo upuru dēļ būs izveidojusies pārbaudījumu laikā.