Jēzus Kristus, mūsu Kungs iemiesojās un pieņēma mūsu cilvēcisko dabu, lai būtu mums cilvēkiem visu tikumu paraugs. „Mācieties no manis“, Viņš aicina, „jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.“ (Mt 11, 29)

Tomēr, vēlāk skaidrojot mācekļiem kāda būs zīme, pēc kuras citi pazīs, ka viņi ir kristieši, Kungs nesaka, ka tā būs pazemība. Jēzus, kurš ir pati šķīstība, nevainīgais Dieva jērs, pilnīgi svēts un bez jebkādas vainas (sal. Jņ 8, 46) nesaka arī: „Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja būsiet šķīsti un nevainojami“.

Kristus pavadīja savas dienas šajā pasaulē būdams pilnīgi brīvs no jebkādas pieķeršanās zemes lietām. Viņam, kurš bija visa Radītājs un Kungs, nebija pat vietas, kur galvu nolikt. (sal. Mt 8, 20) Neraugoties uz to, Jēzus nesaka: „Cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi, ja mācēsiet nepieķerties mantai.“ Pirms uzsākt Evaņģēlija sludināšanu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis Viņš pavada gavējot tuksnesī(sal. Mt 4, 2) un tomēr Jēzus neapgalvo, ka visi redzēs, ka mācekļi kalpo Dievam tad, ja viņi pratīs būt sātīgi ēdot un dzerot.

Mēs jau dzirdējām, ka patiesā zīme, pēc kuras itin visos laikos tiks atpazīti apustuļi un visi īsti kristieši, ir šāda: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 35)

Man šķiet tik dabiski, ka tāpat kā tagad tevi un mani, Dieva bērnus visos laikos ir dziļi aizkustinājusi šī Mācītāja uzstājība, prasot no mums savstarpējo mīlestību. „Kungs neparedz, ka Viņa mācekļu uzticības pierādījums būs viņu paveiktie nedzirdētie brīnumi un dziedināšanas, lai arī Viņš dod tiem varu šādus brīnumus darīt Svētajā Garā. Ko Jēzus viņiem saka? „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā““ (Sv. Bazilijs, Regulae fusius tractatae, 3, 1 (PG 31, 918))