Mīlestība nav kas tāds, ko radām mēs paši; tā mūsos iemājo kopā ar Dieva žēlastību, jo „Viņš mūs pirmāk mīlēja.“ (1 Jņ 4, 10) Tādēļ mums vajadzētu piesātināties ar šo tik skaisto patiesību: „ja mēs esam spējīgi mīlēt Dievu, tas ir tādēļ, ka Viņš mūs ir mīlējis pirmais.“ (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 4, 9 (PG 14, 977)) Mūsu spēkos irdāsni izliet mīlestību pār saviem līdzcilvēkiem, jo esam dzimuši ticībai caur Tēva mīlestību uz mums.Droši lūdziet Kungam šo dārgumu — dievišķo mīlestības tikumu, lai varētu to izdzīvot līdz pat smalkākajām niansēm.

Itin bieži mēs kristieši neesam mācējuši pienācīgi atbildēt uz šo Dieva žēlastību. Nereti mēs mīlestību esam „dāvājuši“ kā dāvā naudu ubagam — auksti un bezdvēseliski, vai arī esam apmierinājušies vien ar vairāk vai mazāk formālu labdarību. Šo deformāto izpratni par tuvākmīlestību labi raksturo kādas ar savu likteni samierinājušās slimnieces sūdzības, ko reiz gadījās uzklausīt: „Šeit pret mani izturas laipni un žēlsirdīgi, taču pietrūkst tās mīlestības un sirsnības ar kādu, kad biju maza, par mani rūpējās mamma.“ Mīlestība, kas dzimst no Kristus Sirds, ir patiesa tuvākmīlestība, nevis vienkārši laipnība.

Vēloties, kaut jūs prātā un dvēselē dziļi jo dziļi iesakņotos šī patiesība, es neskaitāmas reizes esmu teicis, kas mums cilvēkiem nav divu siržu: viena, lai mīlētu Dievu un cita — lai mīlētu cilvēkus. Mums ir tikai viena sirds, kas veidota no miesas un asinīm, un kas mīl ar cilvēcisku pieķeršanos, kas — ja tā ir vienota ar Kristus mīlestību — ir arī pārdabiska. Šāda un ne citāda mīlestība mums jāaudzē savās dvēselēs, jo vienīgi tā mums liks atklāt Kunga attēlu mūsu līdzcilvēkos.