Tu varētu man teikt — kāpēc gan man vajadzētu tā nopūlēties? Tas neesmu es, kas tev atbild, bet gan svētais Pāvils: „jo Kristus mīlestības mūs skubina. “(2 Kor 5, 14) Ar visu dzīvi ir par maz, lai tava mīlestība sasniegtu tos plašumus, uz kādiem tā ir aicināta. No pašiem Opus Dei pirmsākumiem nenogurstoši esmu atkārtojis mūsu Kunga saucienu, cerot, ka augstsirdīgas dvēseles, kas būs gatavas to īstenot dzīvē, mani sadzirdēs: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 34-35) Tieši tajā cilvēki atpazīs, ka esam kristieši, jo mīlestība būs pamatā visam, ko darām.

Viņš, būdams šķīstības pilnība, neapgalvo, ka Viņa mācekļus varēs pazīt viņu šķīstās dzīves dēļ. Viņš, dzīvodams tādā pieticībā, ka Viņam nebija pat akmens, kur galvu nolikt (sal. Mt 8, 20), un pavadīdams tik daudzas dienas lūgšanās un gavēnī (sal. Mt 4, 1-11), nesaka saviem apustuļiem: jūs atpazīs kā Manis izvēlētos pēc tā, ka nebūsiet dzērāji un izēdāji.

Kristus dzīves šķīstība visos laikos ir bijusi un būs pļauka sejā sabiedrībai, kas tāpat kā toreiz arī tagad bieži vien ir tik ļoti degradējusies. Viņa mērenība — otrs pletnes cirtiens, kas skāra tos, kuru dzīve bija vienas vienīgas dzīres, ko pārtrauca vien pašu izraisīta vemšana, lai pēc tam atkal no jauna varētu atgriezties pie maltītes, tādējādi burtiski piepildot Saula pravietiskos vārdus: „viņu dievs ir vēders.“ (Flp 3, 19)