Josemaría Escrivá Obras
1

Ir ļoti daudz kristiešu, kas ir pārliecināti par to, ka pestīšana īstenosies it visās pasaules jomās un ka noteikti ir dažas dvēseles – tikai nezina, kuras tās ir, – kas kopā ar Kristu dod savu artavu, lai to īstenotu. Taču viņi to redz ļoti tālā nākotnē, pēc daudziem gadsimtiem… kas pārvērstos par mūžību, ja īstenotos ātrumā, ar kādu viņi sevi dāvā. Arī tu tā domāji, kamēr tevi „neuzmodināja”.


2

Sevis dāvāšana ir pirmais solis upurēšanās, prieka, mīlestības un vienotības ar Dievu ceļā.

– Un tādējādi visu dzīvi piepilda svētīgs neprāts, kas ļauj rast laimi tur, kur cilvēciskā loģika redz tikai sevis noliegšanu, ciešanas un sāpes.


3

„Lūdziet, lai es būtu dāsns!” tu teici, „lai ietu uz priekšu un lai spētu mainīties, un tādējādi kādu dienu varētu būt kam derīgs.” Labi. Tomēr – ko tu dari, lai šīs apņemšanās īstenotos?


4

Bieži vien tu sev uzdod jautājumu, kāpēc dvēseles, kam bijusi tā laime pazīt Jēzu kopš bērnības, tik ļoti vilcinās Viņam atbildēt ar labāko, kas viņām ir, – ar savu dzīvi, savu ģimeni, saviem sapņiem. Redzi, tieši tāpēc, ka esi „visu” saņēmis uzreiz, tev ir pienākums izrādīt savu pateicību Kungam. Tā reaģētu aklais, kas negaidīti atguvis redzi, kamēr citiem neienāk prātā pat pateikties par to, ka ir redzīgi. Taču… ar to nepietiek. Tev ir ik dienas jāpalīdz apkārtējiem izturēties ar pateicību pret savu Dieva bērnu stāvokli. Neapgalvo, ka esi pateicīgs, ja tu tā nerīkojies.


5

Lēnām apdomā šo – no manis tiek prasīts ļoti maz, bet man tiek dots ļoti daudz.


6

Tu, kas nekādi nevari saņemties, apdomā, ko man atrakstīja viens no taviem brāļiem: „Ir grūti, taču, kad reiz „lēmums” ir pieņemts, cik laimīgi varu uzelpot, jo esmu uz droša ceļa!”


7

Šīs dienas – tu man sacīji – ir bijušas laimīgākas nekā jebkad. Un es tev nevilcinoties atbildēju – tāpēc, ka tu tās „izdzīvoji” ar lielāku ziedošanos nekā parasti.


8

Kunga sauciens – aicinājums vienmēr ir formulēts šādi: „Ja kāds vēlas man sekot, lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man!”

Jā, aicinājums prasa atteikšanos, upuri. Taču, cik patīkams ir upuris – „gaudium cum pace”, prieks un miers –, ja atteikšanās ir pilnīga!


9

Tas, kuru aicināja pieņemt personiskas saistības, reaģēja šādi: „Tādā gadījumā es varētu rīkoties tā… Man būtu jādara tā…”

– Un viņam tika sniegta atbilde: „Mēs šeit netirgojamies ar Kungu. Dieva likumi, Kunga aicinājums tiek pieņemts vai noraidīts tāds, kāds tas ir. Ir ļoti svarīgi pieņemt lēmumu – iet uz priekšu bez jebkādiem iebildumiem un ar lielu apņēmību vai doties prom. „Qui non est mecum…” Kas nav ar Mani, ir pret Mani.


10

No dāsnuma trūkuma līdz remdenībai ir tikai viens solis.


11

Pārrakstu tev kādā vēstulē atspoguļotu gļēvuma paraugu, lai tu to neatdarinātu: „Es patiesi Jums pateicos, ka par mani atceraties, jo man ir nepieciešamas daudzas lūgšanas. Tomēr es būtu Jums pateicīgs, ja, lūdzot, lai Dievs mani dara par „apustuli” „Jūs nepūlētos un nelūgtu, lai Viņš no manis pieprasa atteikšanos no savas brīvības.”


12

Tavs paziņa, kas bija ļoti gudrs, krietna viduvējība, labs cilvēks, mēdza teikt: „Ir jāpilda [Dieva] likums, taču ar mēru, nepārspīlējot, tik maz, cik vien iespējams.”

Un piebilda: „Grēkot? Nē. Taču dāvāt sevi – arī ne.” Šie nožēlojamie aprēķinātāji, kas nav spējīgi upurēties cēla ideāla dēļ, tiešām skumdina.


13

Ir jāprasa vairāk no tevis, jo tu vari dot vairāk un tev ir jādod vairāk. Padomā par to!


14

Zaudējis dūšu tu iesaucies: „Tas ir ļoti grūti!” Paklau, ja tu cīnies, tev pietiek ar Dieva žēlastību. Tu iztiksi bez savām personiskajām interesēm, Dieva dēļ kalposi citiem un palīdzēsi Baznīcai laukā, kur cīņa notiek šodien, – uz ielas, fabrikā, darbnīcā, universitātē, birojā, tavā vidē, savējo ielokā.


15

„Patiesībā atkārtojas viens un tas pats – dāsnuma trūkums. Cik žēl un kāds kauns atklāt ceļu un pieļaut, ka sīki putekļu mākonīši, kas ir neizbēgami, aizēno beigas!” tu man atrakstīji. Nedusmojies, ka tev saku – vienīgi tu pats esi vainīgs. Drosmīgi cīnies pats ar sevi! Līdzekļu šai cīņai tev ir vairāk nekā pietiekami.


16

Kad tavs egoisms tevi šķir no tiekšanās pēc veselīgas un svētas cilvēku labklājības, kad tu sāc rēķināt un tevī neizraisa līdzjūtību tuvāko materiālais vai morālais posts, tu mani izaicini iemest tev acīs kaut ko ļoti skarbu, lai tu atjēgtos. Ja tu nejūti svētīgo brālības saiti ar saviem brāļiem cilvēkiem un ja dzīvo ārpus lielās kristiešu saimes, tad tu esi žēlojams bārenis.


17

Virsotne? Dvēselei, kas ir sevi atdevusi, viss pārvēršas par virsotni, kura jāsasniedz. Tā katru dienu nosprauž jaunus mērķus, jo nedz prot, nedz vēlas nolikt robežas Dieva mīlestībai.


18

Jo dāsnāks tu Dieva dēļ būsi, jo būsi arī laimīgāks.


19

Bieži vien rodas kārdinājums pataupīt mazliet laika sev pašam… Iemācies reiz darīt galu tādam maziskumam, tūdaļ labojoties!


20

Tu piederi pie „visu vai neko” cilvēkiem. Un, tā kā nevarēji iesākt neko dižu… Cik žēl! Pazemīgi uzsāc cīņu, lai aizdegtu savu nabadzīgo veltīšanos, kas ir tik nožēlojama, līdz tā kļūs pilnīgi efektīva.


21

Mēs, kas esam veltījuši sevi Dievam, neesam zaudējuši neko.


22

Man gribētos iekliegt tik daudzu vīriešu un sieviešu ausīs – nav upuris atdot bērnus kalpošanai Dievam. Tas ir pagodinājums un prieks…


23

Viņam pienāca smaga pārbaudījuma stunda, un satriekts viņš ieradās tevi apraudzīt.

Vai atceries? Viņam, draugam, kas tev deva „saprātīgus” padomus, tavs rīcības veids bija viena vienīga utopija, ideju deformācijas auglis, gribas savažošana… un tamlīdzīgas „pērles”.

„Tāda veltīšanās Dievam,” tā viņš noskaldīja, „ir nenormāls reliģisko jūtu pārkairinājums.” Un savā nabadzīgajā loģikā viņš iedomājās, ka starp tevi un tavu ģimeni nostājies kāds svešinieks – Kristus. Tagad viņš ir sapratis to, ko tu viņam tik daudzas reizes atkārtoji, – Kristus nekad nešķir dvēseles.


24

Lūk, steidzams uzdevums: sakustināt ticīgo un neticīgo sirdsapziņas, izveidot labas gribas cilvēku armiju, lai viņi sadarbotos un gādātu nepieciešamos materiālos instrumentus darbam ar dvēselēm.


25

Viņš izrāda lielu entuziasmu un izpratni. Tomēr, kad apzinās, ka runa ir par „viņu”, ka „viņam” ir jāsniedz nopietns pienesums, tad gļēvi atkāpjas. Tas man atgādina cilvēkus, kas lielu briesmu brīdī ar neīstu drosmi sauca: „Karu! Karu!” – taču negribēja ne dot naudu, ne arī kalpot armijā, lai aizstāvētu savu tēviju.


26

Man tiešām žēl, kad pārliecinos par to, kā daži saprot žēlastības dāvanas: pāris riekšavu sīknaudas vai kaut ko no vecām drēbēm. Tā vien šķiet, ka viņi nav lasījuši Evaņģēliju. Neaizbildinieties, palīdziet cilvēkiem izglītoties pietiekamā ticībā un spēkā, lai viņi dāsni atraisītos no tā, kas dzīvē nepieciešams.

– Kūtrajiem paskaidrojiet, ka, arī no zemes dzīves viedokļa raugoties, nav ne prātīgi, ne eleganti gaidīt beigas, kad viņi tāpat neko nevarēs paņemt sev līdzi.


27

„Kas aizdod, neprasa maksu; ja prasa, tad ne visu; ja visu, tad ne tā; bet, ja tā, tad viņš ir nāvīgs ienaidnieks.” Tātad? … Dod neskaitot un vienmēr Dieva dēļ! Tādējādi arī no cilvēciskā skatupunkta tu pietuvosies cilvēkiem un būsi devis savu pienesumu tajā, lai ir mazāk nepateicīgo.


28

Es redzēju, kā piesarka šī vienkāršā vīra seja. Viņam gandrīz asaras sakāpa acīs. Viņš dāsni pienesa savu artavu labdarībai ar savu godīgi nopelnīto naudu, taču uzzināja, ka „labie cilvēki” viņa rīcību uzskatīja par viltotu. Ar neofīta naivumu šajās Dieva cīņās viņš nomurmināja: „Viņi redz, ka es upurējos… bet vēl paši mani upurē!”

– Es ar viņu klusām aprunājos. Viņš noskūpstīja manu krucifiksu, un viņa dabiskais sašutums pārvērtās par mieru un prieku.


29

Vai tevī nav neprātīgu ilgu savu veltīšanos padarīt pilnīgāku, „neatgriezeniskāku”?


30

Cik muļķīga ir nabaga cilvēciņu nostāja, kad ne vienu vien reizi atsakām Kungam nenozīmīgas lietas! Paiet laiks, lietas kļūst redzamas savā patiesajā gaismā… Un tad piedzimst kauns un sāpes.


31

„Aure audietis et non intelligetis: et videntes videbitis, et non perspicietis.” Skaidri Svētā Gara vārdi: ar savām ausīm viņi dzird un nesaprot, ar savām acīm viņi skatās un neredz. Kāpēc tad tu brīnies, ka ir daži cilvēki, kas, „redzot” apustulātu un apzinoties tā lielumu, nevelta sevi tam? Mierīgi lūdzies un neatkāpies no sava ceļa! Ja šie neuzdrošināsies, nāks citi!


32

Kopš tu pateici „jā”, laiks pamazām maina apvāršņa krāsas. Katru dienu tas kļūst arvien skaistāks, tas mirdz daudz plašāk un gaišāk. Taču tev ir jāturpina sacīt „jā”.


33

Svētā Jaunava Marija ir neierobežotās sevis dāvāšanas paraugs. – Vai atceries? Jēzus Kristus ar viņai domātu uzslavu apgalvo: „Lūk, kas pilda mana Tēva gribu, – tā ir mana Māte! …” Lūdz šai labajai Mātei, lai tavā dvēselē pieņemas spēkā – mīlestības un atbrīvošanās spēkā – viņas priekšzīmīgā dāsnuma atbilde: „Ecce ancilla Domini!” Redzi, es esmu Kunga kalpone.


Iepriekšējais Nākamais