Numuru saraksts

Šobrīd nevaram apstāties pie visām Svēto Rakstu vietām, kurās redzam Jēzu Kristu runājam ar Tēvu, jo tādu ir bezgala daudz. Tomēr domāju, ka nedrīkstam nepakavēties pie tāmpiepildītajām stundām, kas ievadīja Viņa Ciešanas un Nāvi, un kurās Viņš sagatavojās, lai īstenotu Upuri, kas mums atgrieza Dieva mīlestību. Uzticības pilnā gaisotnē Pēdējo vakariņu laikā, mīlestība, kas mīt Jēzus Sirdī, plūst pāri malām: Viņš vēršas lūgšanā pie Tēva, pasludina Svētā Gara atnākšanu un uzmudrina savējos nekad nepārstāt dedzīgi mīlēt un ticēt.

Tikpat dedzīgā gara sakopotībā Pestītājs turpina lūgšanu Ģetzemanes dārzā, jūtot jau tik neizbēgami tuvas gaidāmās Ciešanas ar visiem to pazemojumiem un mocībām, ar šausmīgo krustu, kurā ierasts piekalt ļaundarus, un pēc kura Viņš tomēr tik ļoti ir ilgojies.„Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis!“ (Lk 22, 42) un tūlīt pat — „tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!“ (Lk 22, 42) Vēlāk, jau būdams piekalts krustā, pilnīgi viens Viņš — mūžīgais priesteris ar izplestām, it kā visu cilvēci apskaut gribošām rokām — turpina runāt ar Tēvu: „Tavās rokās es nododu savu garu!“ (Lk 23, 46)

Ja esat pamanījuši sevī kūtrumu un maldinošo domu, ka lūgšana var pagaidīt, uzveiciet to nekavējoties. Nekad neatliksim lūgšanu uz rītdienu, jo tā ir patiesais žēlastību avots. Tagad ir vislabākais laiks. Dievs ar mīlestību noraugās mūsu ikdienas gaitās, ir klāt mūsu lūgšanā, un mums — tev un man (gribu to atkārtot vēlreiz) — ir Viņam jāuzticas tāpat kā mēs uzticamies brālim, draugam, tēvam. Saki Kungam (es to Viņam saku), ka Viņš ir bezgalīgi liels, labs un žēlsirdīgs, un ka tāpēc tu gribi Viņā iemīlēties un Viņu mīlēt par spīti savai ne pārāk smalkajai dvēselei un šīm nabaga raupjajām smagajos zemes darbos sastrādātajām, dubļos un putekļos sasmērētajām rokām.

Tā, pašiem gandrīz nemanot, mēs iesim uz priekšu ar dievišķiem, drošiem un stingriem soļiem un dziļu iekšēju pārliecību, ka kopā ar Kungu pat sāpes, pašaizliedzība un ciešanas var būt prieka avots. Apziņa, ka mūsu Debesu Tēvs ir tik tuvu — tas Dieva bērnam ir milzīgs stiprinājums. Tāpēc, lai notiek kas notikdams, es esmu nelokāms un drošs ar Tevi, mans Kungs un Tēvs, jo Tu esi mans akmens kalns un mana pils. (sal. 2 Ķēn 22, 2) (tulkotāja piezīme: Grāmata „Dieva draugi“ pirmo reizi tika izdota 1977. gadā, kad Katoļu baznīcā tika izmantots bībeles tulkojums Vulgāta. Tajā tagadējās 1. un 2. Samuela grāmatas tika sauktas par 1. un 2. Ķēniņu grāmatām).

Kristīgais aicinājums, šis Kunga personiskais uzaicinājums mums liek identificēties ar Viņu. Taču neaizmirsīsim, ka Jēzus nāca pasaulē, lai atpestītu visus cilvēkus, jo Viņš „grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (1 Tim 2, 4) Kristum rūp ikviena dvēsele. Par ikkatru no tām Viņš ir samaksājis ar savām Asinīm. (sal. 1 Pēt 1, 18-19)

Domājot par to, es atminējos sarunu starp Mācītāju un apustuļiem brīdi pirms maizes pavairošanas brīnuma. Mūsu Kungs, pacēlis acis, jautā Filipam: „Kur pirksim maizi, lai tie paēstu?“ (Jņ 6, 5) Ātri pārliekot prātā rēķinus Filips atbild: „Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu.“ (Jņ 6, 7) Viņiem nepietiek naudas, tādēļ jāķeras pie visai pieticīga risinājuma. „Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?“ (Jņ 6, 8-9)

Runāt ar Dievu

„Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu.“ (Jer 29, 12) Lai Viņu piesauktu, mums ar Viņu ir jārunā, pie Viņa jāvēršas — savā dzīvē mums jāīsteno apustuļa pamudinājums: sine intermissione orate (1 Tes 5, 17) — „Lūdziet Dievu bez mitēšanās“; lai notiek, kas notikdams. „Lūdzieties ne tikai ar sirdi, bet gan ar visu savu sirdi.“(Sv. Ambrozijs, Expositio in Psalmum CXVIII, 19, 12 (PL 15, 1471))

Iespējams, jūs domājat, ka dzīve ne vienmēr ir viegla, ka tajā netrūkst sarūgtinājumu, skumju un bēdu. Uz to es jums atkal atbildēšu ar svētā Pāvila vārdiem:„ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū!“ (Rom 8, 38-39) Nekas nevar mūs attālināt no Dieva labvēlības un Mīlestības, un nekas nevar mums liegt uzturēt pastāvīgas attiecības ar mūsu Tēvu.

Bet vai dzīvošana šādā nepārtrauktā vienotībā ar Dievu nav tikai cēls ideāls, kas vairumam kristiešu ir nesasniedzams? Tik tiešām, nospraustais mērķis ir augsts, taču ne nesasniedzams. Ceļš, kas ved uz svētumu, ir lūgšanas ceļš, un lūgšanai dvēselē jāiesakņojas un jāizaug pamazām — kā mazai sēkliņai, kas vēlāk kļūs par kuplu un krāšņu koku.

Mēs sākam ar mutiskām lūgšanām, kuras daudzi no mums lūdzas jau kopš bērnības. Tie ir vienkārši, dedzīgi vārdi, kas veltīti Dievam un Viņa Mātei, kas ir arī mūsu Māte. Es vēl aizvien ik rītu un vakaru — un ne tikai laiku pa laikam, bet gan regulāri — atkārtoju šo veltīšanās lūgšanu, ko man kādreiz iemācīja mani vecāki: „Mana Kundze, mana Māte! Es pilnībā veltu sevi tev, un kā pierādījumu savai bērna mīlestībai, šodien es tev veltu savas acis, savas ausis, savu mēli un savu sirdi…“ Vai šī lūgšana zināmā mērā nav aizsākums kontemplācijai, acīmredzams pierādījums paļāvības pilnai sevis atdošanai? Ko viens otram satiekoties saka iemīlējušies cilvēki? Kā viņi rīkojas? Viņi uzupurējas un uzupurē visu, kas tiem pieder, mīļotā cilvēka labā.

Viss sākas ar vienu īsu šautru lūgšanu, tai seko nākamā un vēl, un vēl viena… līdz kamēr šāda dedzība mums šķiet nepietiekama, jo vārdi liekas pārāk neizteiksmīgi…: šai mirklī paveras ceļš tuvībai ar Dievu; viss, ko vēlamies ir Viņā vienkārši lūkoties — nenogurstoši un bez mitas. Mēs sākam dzīvot kā gūstekņi, kā ieslodzītie. Un kamēr veicam mums uzticētos ikdienas pienākumus, par spīti visām mūsu kļūdām un nepilnībām cenšoties to darīt cik vien labi iespējams, mūsu dvēsele ilgojas pacelties pie Dieva. Tā tiecas Viņam pretī līdzīgi kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Mēs sākam mīlēt Jēzu daudz stiprāk un ar tādu kā priecīgu sirds salēkšanos katrā tikšanās reizē.

Mēs esam skrējuši kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm (sal. Ps 42, 2) — izslāpuši, ar izkaltušām, sausām lūpām. Un tagad vēlamies dzert no šī dzīvā ūdens avota. Nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu, mēs augu dienu — no rīta līdz vakaram — gremdējamies šajā bagātīgajā un tīrajā skaidrā ūdens avotā, kas verd uz mūžīgo dzīvi. (sal. Jņ 4, 14) Vārdi ir lieki, mēle nespēj izteikties; prāts pamazām norimst. Mēs vairs neprātojam un nerunājam — tikai raugāmies Viņā! Un dvēsele vēlreiz izplūst jaunā dziesmā, jo jūt un apzinās, ka Dievs visu laiku to uzlūko ar mīlestības pilnu skatienu.

Es šeit nerunāju par kādiem ārkārtējiem dvēseles stāvokļiem. Tā varētu būt un tā ir mūsu dvēseles ikdienišķa parādība: neprātīga mīlestība, kas — klusiņām, bez jebkādas izrādīšanās — ar Dieva dāvātās gudrības palīdzību mums māca, kā dzīvot un ciest. Kādu klusumu un mieru mēs piedzīvojam, kad beidzot uzsākam iet pa šauro ceļu, kas ved dzīvībā! (sal. Mt 7, 14)

Tu teiksi: tā ir askēze, misticisms! Man vienalga, kā tu to sauc. Lai kas arī tas būtu — askēze vai misticisms — kāda gan tam nozīme? Svarīgākais — ka tā ir Dieva žēlastības dāvana. Ja tu centīsies nodoties apcerei, mūsu Kungs tev neliegs savu palīdzību. Ticība un ticības darbi (jo kā jau tu pats zini un kā arī es tev to vairākkārt esmu atgādinājis — Kungs ik dienas prasa no mums aizvien vairāk) — tā jauir kontemplācija un vienotība ar Dievu. Un tādai būtu jābūt daudzu kristiešu dzīvei: pasaules rūpju un darbu vidū, katram ejot savu garīgo ceļu (un šādu ceļu ir bezgala daudz!), pašiem, iespējams, to pat neapzinoties.

Šāda lūgšana un izturēšanās mūs neatrauj no mūsu ikdienas nodarbēm — no visām godīgām šīs zemes rūpēm un pūlēm, kas ved mūs pie Kunga. Kad Dieva radība velta Viņam visus savus darbus un visu, ko viņa dara, tā dievišķo pasauli. Cik gan bieži es jums neesmu atgādinājis mītu par karali Midu, kurš pārvērta zeltā it visu, kam pieskārās! Arī mēs, neraugoties uz mūsu personīgajiem trūkumiem, it visu, kam pieskaramies, varam pārverst pārdabisko nopelnu zeltā.

Ceļojums beidzas, kad viņi sasniedz pilsētiņu. Abi mācekļi, kuru sirdis, viņiem pašiem to nemanot, ir dziļi aizskāris cilvēktapušā Dieva vārds un mīlestība, noskumst, redzot Viņu dodamies prom, jo Jēzus no viņiem atvadījās un izlikās tālāk ejot. (sal. Lk 24, 28) Dievs, kas ir mūsu Kungs, nekad mums sevi neuzspiež. Viņš vēlas, lai, apjaušot Viņa mīlestības tīrību un nesavtību, ko Kungs ielicis mūsu dvēselēs, mēs sauktu Viņu labprātīgi. Nelaidīsim Viņu prom, bet lūgsim: „Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām!“ (Lk 24, 29)

Tādi mēs esam — vienmēr nedroši. Iespējams, tādēļ, ka neesam līdz galam patiesi vai arī kautrējamies. Bet sirds dziļumos mēs tomēr domājam: paliec ar mums, jo mūsu dvēseles ir tumsas apņemtas, un Tu vienīgais esi gaisma. Tu vienīgais spēj piepildīt šīs ilgas, kas mūs dedzina. Jo „mēs labi zinām, ka no visām brīnišķīgajām un labajām dāvanām, ko esam saņēmuši,vislabākā ir šī — iemantot Dievu mūžīgi.“(Sv. Gregors no Nīsas, Epistolae, 212 (PG 37, 349))

Un Jēzus paliek. Mūsu acis atveras — tāpat kā Kleopam un viņa ceļabiedram, kad Kristus lauza maizi —, un, pat ja Viņš atkal pazustu mūsu skatienam, arī tad mēs tomēr atradīsim spēku, lai no jauna dotos ceļā — jo paliek jau tumšs—, un stāstītu par Viņu citiem, tādēļ, ka tik daudz prieka nav iespējams paturēt sevī.

Ceļš uz Emausu: mūsu Dievs ir piepildījis šos vārdus ar bezgalīgu maigumu. Tagad par Emausu ir kļuvusi visa pasaule, jo Kungs ir padarījis par dievišķiem visus šīs zemes ceļus.