Atļaujiet man turpināt ar nelielu atkāpi, kas šeit ļoti iederas. Es nekad nevienam, kas nāk pie manis, neesmu jautājis par viņa politisko pārliecību. Mani tas vienkārši neinteresē! Šī mana attieksme parāda kādu aspektu, kas ir ārkārtīgi būtisks Opus Dei, kam, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, esmu pilnībā sevi veltījis, lai kalpotu Svētajai Baznīcai. Mani neinteresē šī tēma, jo jūs kā kristieši baudāt pilnīgu brīvību (līdz ar personisko atbildību, kas no tās izriet), lai atbilstoši saviem uzskatiem piedalītos politiskajos, sabiedriskajos un kultūras pasākumos bez jebkādiem ierobežojumiem, taču ievērojot tās robežas, ko noteicis Baznīcas Maģistērijs. Vienīgais, kas mani satrauktu, domājot par jūsu dvēseļu labumu, būtu tas, ka jūs pārkāptu šīs robežas, jo tad jūs savu darbību būtu uzskatāmi pretnostatījuši ticībai, kuru teicaties apliecinām. Un šādā gadījumā es jums to atklāti pateiktu. Šo svēto cieņu pret jūsu brīvo izvēli, ja vien tā jūs neattālina no Dieva likuma, neizprot tie, kuri nepazīst patieso nozīmi tai brīvībai, kādai Kristus pie Krusta mūs ir atbrīvojis, qua libertate Christus nos liberavit. (Gal 4, 31) Tie ir fanātiķi, kas pārstāv divas galējības: vieni, kuri cenšas uzspiest savu laicīgo viedokli kā dogmu; otri, kuri degradē cilvēku, noliedzot ticības vērtību un pakļaujot to (ticību) rupjām kļūdām.