Kristus laivā

Tāpat kā mūsu Kungam, arī man ļoti patīk runāt par zvejas laivām un tīkliem, lai mēs šo Evaņģēliju ainu iedvesmoti izdarītu skaidras un stingras apņemšanās. Svētais Lūkass mums stāsta par zvejniekiem, kuri mazgā un lāpa savus tīklus Ģenezaretes ezera krastā. Jēzus pienāk pie laivām, kas piesietas krastā, un iekāpj vienā no tām — tajā, kas pieder Sīmanim. Cik dabiski Mācītājs iekāpj mūsu katra laivā! „Lai sarežģītu mums dzīvi,“ tu dzirdi dažus cilvēkus žēlojamies. Taču mēs zinām, ka manu un jūsu ceļu Kungs ir šķērsojis, lai „sarežģītu“ mūsu eksistenci ar savu maigumu un mīlestību.

Beidzis runāt uz cilvēkiem no Pētera laivas, Viņš vēršas pie zvejniekiem: Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! — Dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai! (sal. Lk 5, 4) Paļaujoties uz Kristus vārdiem, viņi paklausa un izvelk brīnumainu lomu. Tad, uzlūkojot Pēteri, kurš tāpat kā Jēkabs un Jānis nespēj slēpt savu izbrīnu, Kungs paskaidro: „Nebīsties! No šī laika tu zvejosi cilvēkus. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam“ (Lk 5, 10-11)

Tava laiva — tavi talanti, centieni un sasniegumi — nav nekā vērta, ja tu to neatdod Kristum, ļaujot Viņam tajā brīvi iekāpt, ja padari to par elku. Atrodoties savā laivā viens un mēģinot rīkoties bez sava Mācītāja, tu — pārdabiski runājot — dodies taisni pretī kuģa katastrofai. Vienīgi tad, ja meklēsi Viņa klātbūtni un ļausi viņam būt par tava kuģa Kapteini, būsi pasargāts no dzīves vētrām un neveiksmēm. Ieliec visu Dieva rokās. Lai tavas domas, drosmīgie piedzīvojumi, kurus tu esi iztēlojies, tavi cildenie cilvēciskie centieni, tavas tīrās mīlestības iet caur Kristus sirdi. Citādi — agrāk vai vēlāk — tie nogrims dzelmē kopā ar tavu egoismu.